Reiz ne tik senos laikos, kad uzsaku savas skrējēja gaitas, atceros Modris Ābrams bija kā Polijas skrējienu gids. Tiem, kas vēlas skriet otrpus žogam, tas ir/bija ļoti noderīgi un tāds mērķis ir arī man, bet ne par Poliju, bet gan par Vācijas skrējieniem, protams, man nav tāda acs kā Andrim, bet darīšu, ko varēšu. Stāsts nebūs par manu rezultātu vai sajūtām skriešanas laikā, jo tad tas būs kā klausīties omē, kas vairāk laika pavada rindā pie ārsta nekā mājās. Kāds varbūt ir dzirdējis, ka nu jau gandrīz gadu dzīvoju Vācijā, lai gan nekādi ar skriešanu neiet, bet vismaz kā tūrists gribu pabraukāt pa sacensībām un nedaudz arī paskriet. Trīs sacensības jau esmu šeit noskrējis, bet pirmās divas jau aizmirstas un tad nu sākšu ar Berlīni.

Jau vairākus mēnešus pirms reģistrēšanās „BIG BERLIN” galvenā distance 25 km, bet ir vēl pusmaratons, 10 km, un stafetes skrējiens. Izvēlos pusmaratona distanci par papildus samaksu, ir T-krekli un medaļas gravējums. Izvēlos tikai skriet un, ja pareizi atminos, diezgan dārgi samaksāju, manuprāt, bija 50 eiro. Skrējiens svētdienā - ierasties gribu vismaz 2 stundas pirms starta, tātad izbraucam sestdienas naktī 2:30. Viens no lielākiem Vācijas plusiem ir maģistrāles un dažreiz navigācija rāda, ka 160 km tikai taisni. Atļautais ātrums nereti ir neierobežots un tātad var ātri nokļūt no punkta A līdz punktam B, protams, ja neiekļūst sastrēgumā. Berlīnē iebraucam laicīgi un bez stresa, braucam, kur navigācija rāda. Arvien mazāk kilometri palikuši līdz galamērķim, bet nekas neliecina, ka šeit kāds taisās skriet, patiesībā skatoties caur stiklu nodomāju - „kur esmu atbraucis”. Viss ārprātīgi drūms, nenormāli piegružots un ar „grafiti” nozīmēts pilnīgi viss, izskatījās kā zīdaiņa pirmā krāsojamā grāmata, nodomāju - „redz kur ir skaistā Berlīne”. Nonākam galamērķī, bet neredzam milzīgu skaitu skrējējus, kuri kā skudras šurpu turpu skraida, gaidot startu, bet gan esam daudzdzīvokļu mājas pagalmā. Izrādās, vairākas ielas ar vienādiem nosaukumiem, bet katra savā pilsētas debess pusē. Noskaidrojam īsto adresi, bet tā ir otrā pilsētas pusē, protams, sākas neliela kņudēšana vēderā un pa galvu šaudās domas, vai vispār paspēsim izņemt numurus. Vairs tikai pāris kilometri līdz galam, skats caur stiklu pavisam savādāks un Berlīne kļūst acīm tīkama. Cilvēki daudz - tātad nav vērts cerēt, ka mašīnu varēs atstāt kaut kur tuvumā. Noliekam mašīnu un pirmajam pretī nākošam prasām, uz kuru pusi starts, esot jābrauc divas stacijas tālāk ar metro, sekojam cilvēku pūlim, metro tik saspiests kā siļķes mucā. Izejam virszemē, tiekam pie numura, samaksāju daudz, bet soma patukša, pāris reklāmas, numurs, čips un tas arī viss  - nekā ēdama , nekā dzerama, pati soma vismaz laba. Starts pie olimpiskā stadiona, kur 1936. gadā notikušas spēles.

 Apkārtne, protams, skaista un labi uzturēta, nevis kā citviet, kur olimpiskie stadioni pēc spēlēm tiek atstāti likteņa varā. Laicīgi pieteicos, tātad startā stāvu pirmajās rindās, jo līdz šim, cik novērots, šeit vairāk vai mazāk ievēro to, kurā sektorā tev jāstartē. Protams, arī pārstāvji no Āfrikas valstīm un starts.  Trase diezgan ātra, sākumā pāris gari, lēzeni kāpumi un kritumi, un pa visu trasi tikai pāris vietas, kur jānogriežas - pārsvarā tikai taisni. Vidus daļā pusmaratons gāja cauri parkam, kur jāskrien pa bruģi, un tad atkal taisna ceļā atpakaļ beigās vien neliels, bet garš kāpums un pa blietētu granti. Trase ved gar kultūrvēsturiskiem pieminekļiem un gar vēl dažam iespaidīgām ēkām, šķiet, tās bija vēstniecības. Skrējiens diezgan vienmuļš, jo pietrūka muzikālais atbalsts trasē un cilvēki trases malā ar ļoti maz, bet varbūt tas tādēļ ka bija vēsa un vējaina diena. Uz finišu veda caur tuneli, kas noveda olimpiskajā stadionā, tad gan man patika, un nepilns aplis ar zosādu pa stadionu un finišs.

Medaļa kaklā un garš kāpiens pa trepēm, uzkāpju augšā, atskatos, un skats iespaidīgs. Solījos paņemt brāļiem kādu šokolādi, jo domāju, ka naudu samaksāju daudz - somā nebija nekā, tad visi labumi būs finišā, bet nekā - uzkāpju augšā, bet tur tikai pāris dzērieni, alus, kas nedara priecīgu (0%), un ābola šķēle, un tas arī viss. Nodomāju - skopuļi padzeros tēju, kājas nekāda, jo īsti paiet ar vairs nevar, sāk salt un kā ar plikām kājām pa stikliem dodos  projām. Pārģērbjos, piemiņas bildi uztaisām un dodamies uz metro.

Varbūt esmu izlutināts jo pirmās sacensības man bija Ventspilī  un visas citas sacensības vērtēju pēc PPP, un mans vērtējums ir negatīvs, jo dārga reģistrēšanās, somā nav pat padzerties, nav muzikālais pavadījums, maz atbalstītāji, skriešanas seguma maiņa un finišā nav ar ko panašķēties. Par plusiem varētu saukt ēkas, pieminekļus, skrējiens caur parku, trasē var skriet pēc personīgā un, protams, finišs olimpiskajā stadionā.

Vēlu visiem ātras kājas un, protams, veselību, nākamās sacensības jau 22. maijā -  Brēmenes nakts skrējiens.

 

Jūsu Aleksis Mickus no Vācijas