Mēdz teikt: „Ja trūkst dažādības, neviena bauda nav ilgstoša.” Tāpēc pārmaiņām nolēmu, ka vienam no sezonas pēdējiem skrējieniem vajadzētu būt ārpus Latvijas robežām. Tam par labu tika izvēlēts XXVII Polijas Neatkarības dienas skrējiens, kurš norisinājās 11.novembrī, kad Latvijā visi atzīmēja Lāčplēša dienu. Pat līdz izbraukšanas dienai es par šo skrējienu tā iedziļinoties nedomāju. Tikai cītīgi trenējos, kā jau parasti, un biju ierauta ikdienas darbos.

 

Likās, ka šis skrējiens kopumā būs tāds pats kā skriešanas pasākumi Latvijā, tomēr tā nebija. Es noteikti liktu 5 zvaigznes par pasākuma organizāciju. Katram dalībniekam krekliņš, finišā tiešām liela, burvīga medaļa, banāni, sporta dzēriens, „plēvīte”, kuru uzvilkt, lai ķermenis neatdziest, starta signāls laicīgi. Starp citu, startā skanēja poļu himna, tas bija brīdis, kad man pirmo reizi izskrēja „skudriņas” cauri ķermenim, jo apkārt bija dzirdams skaļš koris- spēcīgas poļu vīriešu balsis, kas radīja patīkamas sajūtas. No skrējējiem veidojās Polijas karogs, jo dalībniekiem bija sarkanbalti krekliņi. Tik patriotiski....

Arī rezultāti internetā bija skatāmi jau tajā pašā vakarā, nevis kā, piemēram, BigBang Skrien Latvija posmos- paiet vairākas dienas, līdz rezultāti, bildes ir ievietotas mājas lapā. Sapratu, ka tomēr skriešanu metaforiski nevar salīdzināt ar dzīvi - mēs no tās saņemam tik, cik pūļu esat tajā ieguldījuši... Jo treniņos sevi ieguldīju pilnībā, taču finiša līniju šķērsoju ne tādā laikā, kādu biju sev nostādījusi. Finišēju 47 no 4002 sievietēm ar laiku 42:52.

*Varšavas skrējiena kolāža

Tomēr skriešana man ir kā meditācija, prāta uzplaukums un pacilātības avots, tāpēc šoreiz priecājos tāpat, jo galvenais bija aizbraukt, piedalīties un vienkārši baudīt braucienu. Tāpēc iesaku jebkuram paturēt prātā, ka emocijas, kuras jūtamas no patīkama skrējiena ir daudz jaukākas par izjūtam, kas rodas, sēžot un prātojot, ka arī jūs labprāt vēlētos skriet.

Šis būs pasākums, kurš noteikti tiks iezīmēts manā plānotājā arī nākamgad.  Man patika arī hostelītis, kurā mitinājāmies (atradās pavisam netālu no starta), varēja gan būt siltāka istaba, bet kopumā- mājīga naktsmītne.

Arī vakar, mūsu valsts svētkos, vēl patīkamākām svētku noskaņām izvēlējos ne tikai svinēt, bet arī paskriet Rembates Aplī 2015. No rīta pieceļoties radās sajūta, ka gribas palikt gultā un nekur nebraukt, jo varēja dzirdēt, ka ārā „līst kā pa Jāņiem”, bet ir teiciens, ka nav nepiemēroti laika apstākļi, ir tikai nepiemērots apģērbs. Iebraucot Rembatē, prātā bija tikai divas domas: „Kā var būt tāda „nekuriene”, pa kādām takām būs jāskrien?!” Apkārt varēja redzēt tikai mežus un dubļainu, grantēto ceļu, ar DAUDZ, LIELĀM bedrēm.

Cilvēka ķermenī viss ir savstarpēji saistīts. Ja mēs to nesaprotam un neizturamies pret to vērīgi, tad paši skrienam nelaimē. Turpināju sev teikt, ka neesmu nogurusi un jūtos labi, laikam jau tā nebija. To varēja sākt just ap trešo kilometru, kad tempts nokritās. Pašsajūta lika par sevi manīt. Neizstājos, turpināju tādā pašā tempā uz priekšu, uzkāpināju tikai beigās, kad negribējās, lai vīrieši, kuri turējās man aiz muguras- paskrien garām :)  10,8km noskrieti ar laiku 47:55.

Lai arī skrējiens bija lēns un neveiksmīgs, šis tas sāpēja- emocionāli jutos priecīga gan trasē, gan pēc tās, kā arī ar tādu laiku pietika, lai savā grupā būtu otrā un kopvērtējumā starp visām sievietēm trešā. Arī gribētu uzsvērt pasākuma organizāciju. Rembate ir salīdzinoši mazs ciematiņš, izskatās, ka arī līdzekļi pagastam nav diez ko daudz, taču bija medaļas, diplomi. Kopvērtējuma uzvarētajiem katram pa lielai, skaistai rozei, dāvanu kartei. Balvas, protams, nav galvenais, tomēr es brīnījos, jo, piemēram, Siguldas Kalnu maratonā 15km distancei man dalības maksa bija 15EUR, bet nebija pat medaļas. Taču par Rembates skrējienu es samaksāju vien nieka 4 EUR.... Šeit parādās organizatoru attieksme.

Ar smaidu uz lūpām  un siltumu sirdī varēju braukt mājās. Iespējams, ka zināmā mērā esmu savtīga, tik daudz spēka, laika un enerģijas veltot skriešanai, taču īstenībā tas padara noturīgākas manas attiecības ar cilvēkiem. Tā kā esmu spēcīga un izturīga, apzinos, ka spēšu vajadzības brīžos daudz labāk rūpēties par cilvēkiem.

Visvairāk Jums novēlu rast skriešanā prieku- tā, kā es esmu to radusi!

Tiekamies Ventspils noslēguma skrējienā! 

Elīna