Kāpēc tieši Varšavā? Pirms pievēršos rakstam, vēlējos atvainoties par jebkurām pareizrakstības un stila kļūdām manā rakstā. Skolā nekad neesmu bijis teicamnieks. Par Varšavas neatkarības dienas skrējienu uzzināju 2013.gadā, kad uz turieni bija devusies Maratona kluba delegācija un ar labām sekmēm tur nostartēja visi kluba dalībnieki. Tad arī man bija vēlme agrāk vai vēlāk aizbraukt uz Varšavu, tieši uz šo pasākumu un izbaudīt poļu patriotisko atmosfēru, par kuru runāja zinātāji, kas jau iepriekš bija ņēmuši dalību šajā pasākumā.

Cik biju dzirdējis un lasījis, skrējiens norit desmit kilometru garumā Varšavas pilsētas ielās. Dalībniekiem dienu pirms starta pēc izvēles tiek iedots vai nu balts vai sarkans krekls, šīs krāsas rotā Polijas karogu. Ar šiem krekliem ir paredzēts skriet sacensību dienā, skrējiena laikā radot Polijas karoga krāsas, no putna lidojuma skatoties uz leju, noteikti izskatās iespaidīgi. Pati trase ir taisna ar diviem kāpumiem,skrienot augšā uz tilta turp un atpakaļceļā. Bet kas man ir pats svarīgākais un arī daudzi skrējēji pēc skrējiena Varšavā ir apstiprinājuši to, ka trase ir precīza, kā ar lineālu nomērīta. Visi šie faktori, mani pielauza tur startēt.

 Vēlēšanās lielāka par visu pārējo

Šogad Maratona klubs rīkoja kārtējo braucienu uz Varšavas neatkarības dienas skrējienu. Šogad 11.novembris iekrita trešdienā un bija skaidrs, ja gribu aizbraukt uz šo skrējienu, tad noteikti skolā ir jādara viss iespējamais, t.i., cītīgi jāmācās lekcijās, jāpilda mājasdarbi, jābūt atsaucīgam pret pedagogiem, lai es nopelnītu šīs man tik vajadzīgās trīs brīvās dienas un vēl, lai man visas kavētās lekcijas būtu attaisnotas un es saņemtu stipendiju. Tā kā es šajā mācību gadā biju spiests mainīt skolu un pārcelties uz Ogri, tad man sevi no labākās puses bija jāparāda jau no pirmās mācību stundas. Tāpat man traucēja arī mans ieturētais dzelžainais princips šajā sezonā startēt tikai Latvijā notiekošajās sacensībās un to es pārkāpt nevēlējos, lai 2016.gada sezonā varētu jau ceļot pa pasauli ar uzviju. Vēl līdz augusta beigām nespēju izlemt par braucienu uz Varšavu, bet āķis lūpā dūra tik stipri, ka pieteikšanās termiņa dienas pievakarē es nosūtīju Andrim uz e-pastu pieteikuma vēstuli par savu dalību sacensībās, operatīvi pārskaitīju naudu uz kluba kontu, nospļāvos par saviem principiem. Atlika tikai trenēties un gaidīt izbraukšanas dienu.

Septembris - mēnesis, kurā jāplūc smagā darbā nopelnītie augļi

Septembra mēnesis bija ļoti raibs, ne tikai ar pārcelšanos no Skrundas uz Ogri, bet tika laboti arī vairāki personiskie rekordi gandrīz visās vidējā garuma distancēs, pirmās trīs mēneša nedēļas nogales piedalījos sacensībās gan sestdienā, gan svētdienā, kā arī tika izcīnīta viena uzvara Priekuļu trail taku skrējiena mazajā 6 km distancē. Līdz oktobra vidum mani skrienot mačos pavadīja ne tikai pa vasaru uzkrātā kilometru bāze, bet arī emocijas par katru panākumu, kas man ļāva plūkt manus sūrā treniņu darbā nopelnītos augļus. Rekordi krita viens pēc otra kā domino kauliņi. Bet nekas nav mūžīgs! Tik piezemēts es arī centos palikt pēc katra sava labotā rekorda. Zināju, ka rekordi nekritīs mūžīgi un kaut kad arī tā dzirkstele uz brīdi izdzisīs un būs jāpārlādē baterijas. Pirmie signāli par emociju trūkumu lika manīt nedēļu pirms Siguldas pusmaratona, kas man bija gada svarīgākais starts, jo likme bija augsta un sev biju apsolījis trenerim bez 1h:19min:59s acīs nerādīties, jo esam kopā strādājuši četrus lieliskus gadus un tieši tādēļ pievilt savu treneri nedrīkstēju. Kāda sakritība, ka tieši nedēļu pirms Siguldas pusītes esmu uz gultas ar augstu temperatūru un bezspēku. Bet šim nepatīkamajam pārsteigumam es neļāvu sevi salauzt un raudzījos uz startu Siguldā ar optimistisku skatu. Starta rīts Siguldā bija auksts, vien daži grādi virs nulles, auksti arī iesildoties, bet šie apstākļi mani nesalauza. Lai gan trasē pēc astoņpadsmit noskrietiem kilometriem man pilnībā izbeidzās spēki un lūzums iestājās strauji, nebrīdinot, gribējās jau atmest ar roku un atlikt mērķa uzstādīšanu uz nākamo sezonu, bet tad galvā atkal trenera balss atgādināja par to, ka jātur plašs solis. Paklausot norādījumiem, kas man skanēja galvā, es savu negribu nolauzu un rekords pusmaratonā kabatā (1h:19min:08s), un visas atlikušās emocijas atstāju trasē. Negribēju domāt ne par nākamajiem startiem un kur nu vēl par Varšavas skrējienu, to es vēlējos tajā brīdī vismazāk, pat sāku nožēlot savu pieteikumu dalībai šajās sacensībās, bet nauda jau bija iemaksāta, un šis iemesls manu gribasspēku noturēja virs ūdens.

Tukšais periods

Oktobra otrā pusē man iestājās tik milzīgs tukšums, ka ar katru dienu arvien vairāk nožēloju savu pieteikto dalību Varšavas neatkarības dienas skrējienā. Turpināju sevi neregulāri dzīt laukā no rītiem un pēc lekcijām vakaros trenēties, lai pilnībā nenosēstos. Taču jutu, ka sportiskā forma un pašsajūta kļūst arvien sliktāka. Laikam ir iestājusies gan fiziskā, gan morālā bedre. Laikam sen jau bija laiks.

Augšāmcelšanās

Lai gan treniņu apjoms ar katru nedēļu kritās, tomēr divas nedēļas pirms Varšavas skrējiena es pratu saņemties un uzstādīju sezonas rekordu vienā nedēļā noskrietajos kilometros (150km), kas ir arī mans ceturtais visu laiku augstākais manas skrējēja karjeras rādītājs, vairāk ir bijis tikai 2014.gadā, gatavojoties Vīnes maratonam, nedēļas laikā noskrieti 164 km. Šī kilometrāža būtībā arī bija mana nopietnākā sagatavošanās Varšavas skrējienam. Taču es jutu, ka mana fiziskā kondīcija, kā arī morālais stāvoklis ir atkal uz brīdi pacēlušies spārnos, un šīs sajūtas man lika noprast to, ka Varšavā nemaz tik bezcerīgi nenoskriešu, kā biju sevi noskaņojis iepriekš. Vēl nedaudz vairāk kā nedēļa bija atlikusi līdz lielajai dienai. Cīņa par oktobra stipendiju, koncerti un banketi (tajos apkalpojot viesus) no manis paņēma gan daudz spēka, gan atņēma laiku treniņiem, tāpēc pēdējā nedēļā mana kilometrāža nokritās necerēti zemu. Bet tas noteikti nemaz nav tik slikti, zinot to, ka es tomēr ļāvu organismam nedaudz atvilkt elpu pēc iepriekšējā nedēļā uzliktās slodzes.

Tā diena beidzot ir pienākusi

Ļoti ātri un man īsti negribot pienāca izbraukšanas nakts. Dažādu iemeslu dēļ divu dienu laikā biju gulējis vien piecas stundas. Es jau biju gatavs tam, ka busiņā pagulēt nekādi man neizdosies, tādēļ ceļā līdz biju paņēmis austiņas, klausījos mūziku un ik pa laikam aizvēru acis, lai uz nenoteiktu laiku tās atpūtinātu. Ar visiem pitstopiem mēs kopā nobraucām apmēram divpadsmit stundas. Cerēju, ka varēšu kādu stundu vai divas atlaisties viesnīcā, bet velti, jo, kamēr tika ieturētas pusdienas tirdzniecības centrā „ARKADIA” un atrasts ekspo centrs un tam visam vēl bonusā nāca klāt tas, ka man organizātori uzreiz neizsniedza starta numuru, jo nevarēja manu uzvārdu atrast savā datu bāzē, kas mani darīja nervozu, jo es biju tik pārguris no garā ceļa, ka nebija nekāda vēlme iespringt. Ar Andra palīdzību galu galā izdevās visu sakārtot, tiku pie sava starta numur un krekla un taisnā ceļā braucām uz viesnīcu iekārtoties savās istabās. Iekārtojāmies viesnīcā un tad bija paredzēts šopings pusotras stundas garumā tirdzniecības centrā „ARKADIA”, tajā pašā ēkā, kurā tika ieturētas pusdienas. Lai gan es biju koncentrējies tikai uz suvenīru iegādi, galu galā es nopirku vēl šo un to. Tad, protams, tika sagādāts viss nepieciešamais svētku galdam, viesnīcā ieturētas vakariņas, silta duša, un pēc iespējas laicīgāk centos doties pie miera.

Sacensību rīts

Sacensību rītā pieceļoties jutu to, ka esmu pats sev nozadzis vismaz divas stundas miega. Jutos it kā ļoti atpūties un pat atguvis sacensībām vajadzīgo enerģiju, taču brokastu laikā nepārtraukti žāvājos un jutu, ka divas stundas vairāk miega man nebūtu nācis par ļaunu. Tā kā pēc brokastīm līdz izbraukšanas brīdim bija palikusi pusotra stunda, es šo laiku nekautrējos izmantot, lai vestibilā atgultos uz dīvāna un atpūtinātu acis vismaz uz pusstundu.

Drīz vien pienāca laiks arī izbraukt uz startu. Pirms izbraukšanas bez kopbildes un selfijiem nu nekādi neiztikt, un pēc brīža jau varējām doties ceļā. Parāk tālu gan nebija jābrauc, galvenais bija pēc iespējas ērtāk un tuvāk noparkoties starta zonai. Pirms iesildīšanās dažas minūtes apstaigājām sacensību epicentru, pats sev nosūtīju uz Latviju pastkartīti.

Iesildīšanās pirms skrējiena un pats skrējiens

Pirms starta iesildoties bija jūtama sacensību gaisotne. Visi azartiski iesildījās un katrs −gan vecs, gan jauns − vēlējās pierādīt savu varēšanu šķietami īsajā 10 km distancē. Pirms starta bija skaidrs, ka manā ātrumā skrien ļoti daudzi vietējie skrējēji un ka mans personiskais rekords (10km − 36min:18s, kuru uzstādīju NIKE RIGA RUN ietvaros), labākajā gadījumā ļautu noturēties labāko simtniekā. Bet uz šādu rezultātu es, protams , nemaz necerēju un jau iepriekšējās nedēļas nogalē, runājot pa telefonu ar savu treneri, darīju viņam zināmu to, ka rekordi Varšavas ielās nekritīs un ka izskriet laukā no 38 minūtēm pie manas pašreizējās fiziskās sagatavotības arī būtu gana labs rādītājs. Iesildījos diezgan kārtīgi, izstaipījos, noliku busiņā savas virsdrēbes un devos laicīgi ieņemt labākās vietas starta zonā, jo pēdējā brīdī tikt priekšā vairs nebūtu variantu un skrienot laukā no divdesmitās rindas uz sakarīgu rezultātu nevarētu cerēt. Starta zonā nostājos jau piecpadsmit minūtes pirms starta šāviena.

Strauji piepildījās starta koridors un jutu, ka ar katru brīdi kļūst arvien šaurāk. Tika nospēlēta Polijas valsts himna, un skrējiens varēja sākties. No starta izskrēju negaidīti viegli, biju gaidījis to, ka kāds aizķers man kāju vai sāks grūstīties, taču jau ar pirmajiem biju uzņēmis gana labu ātrumu, lai neviens mani neaizķertu vai nepagrūstu. Pirmais kilometrs man bija likumsakarīgi visātrākais distancē (3:30), bet jau drīz pēc tam ātrums jūtami nokritās un arī gaidītā smaguma sajūta bija klāt. Taču, par spīti grūtībām, nepadevos, centos turēt soli un ātrumu noturēt ar soļa plašumu, kas man daļēji arī izdevās. Pieci kilometri pieveikti 18min:21s un ja izdotos noturēt šādu kursu, tad rezultātā, tas man dotu 10km − 36min:42s, kas pēc visa nepatīkamā treniņu procesa mani darītu tikai laimīgu. Veicot asu 180 grādu pagriezienu un skrienot atpakaļ uz finišu pēc dzirdināšanas punktā paņemtās ūdens glāzes, man skriet kļuva vieglāk, izdevās atvērties, un distances otrajā pusē apdzinu vienu bariņu pēc otra, kuri man bija  aizskrējuši garām sākumā. Neskaitot starta kilometru, tas bija mans ātrākais kilometrs distancē (3:38).

Šķērsojot tiltu starp sesto un septīto kilometru, atkal jutu smagumu sevī, sāka lēnām kristies ātrums. Atkal pievērsos soļa noturēšanai un paļāvos uz savu kāju spēku. Šī taktika līdz pat pēdējiem metriem uzturēja manu mērķi „izskriet” laukā no 37 minūtēm. Lai kā arī es pēdējo kilometru nebūtu nolidojis un pēdējos metros atdevu visus spēkus, finišā pulkstenis rādīja 37min:01s, neliela sāpe bija par to, ka kaut kur trasē pats sev nemanot būšu nozadzis divas sekundes no sava gribētā rezultāta. Taču tajā pašā laikā mierināju sevi ar domu, ka rezultāts ir necerēti augsts, zinot to, cik pavirši un negribīgi es gatavojos šim skrējienam, tomēr es biju pārspējis pats sevi.

Nobeigums

Šīs sezonas sākumā no garajiem gabaliem pārejot uz vidējo distanču skrējieniem, esmu ticis pie tāda ātruma, kāds man bija trūcis divas iepriekšējās sezonas. Lai gan šogad ir bijuši arī daži divu stundu gari skrējieni treniņos, tomēr izturība pēc piecpadsmitā kilometra jūtami ir kļuvusi sliktāka, izteikti tas bija jūtams skrienot pusmaratonus sacensībās, kuri šogad man bija tikai ar uzsvaru uz vārdu ”tikai” trīs. Saprotams, ka visu nevar gribēt un visur vienlīdz labs nevar būt, lai kā to arī gribētos un citreiz ir jāizdara izvēle ne tikai par to, kas sirdij ir tuvāks, bet arī par to, kā paša izaugsmei tas ko daru, nāktu par labu, nesabeidzot savu veselību priekšlaicīgi. Tieši tādēļ šosezon atkāpos solīti atpakaļ un audzēju ātrumus īsajās distancēs, lai vēlāk spertu divus platus soļus uz priekšu garo distanču skriešanā. Paralēli tam esmu nonācis pie slēdziena, ka arī jāstrādā ir pie sava soļa, t.i. mazāk jālido, vairāk jāskrien ir lēzeni, uz priekšu , lai lieki netērētu enerģiju. Lai nu kā, šis gads ir paskrējis nemanot un esmu daudz ko jaunu un noderīgu apguvis, kā arī sapratis to, ka man vēl daudz jāmācās un pie kā vēl ir jāpiestrādā turpmāk, lai neapstātos mana sportiskā izaugsme ātrāk, kā es to pats gribētu.

Visiem kuri skrien, novēlu nospraust mērķi un neatlaidīgi, soli pa solim ar sirdi un prātu tiekties pēc tā, kas noskatīts! Nekad nav vajadzības skriet laikam pa priekšu, jo tas, ka tu esi līderis distances vidū, nekad nenozīmē to, ka kļūsi par uzvarētēju arī finišā! Tāpēc nevajag ķert visu un uzreiz, bet gan būt pacietīgam, trenēties un rezultāti agrāk vai vēlāk noteikti būs! Tiekamies sacensībās!

 

Maratona kluba biedrs Gatis Štulbergs