Moin uzsaucu to reto reizi, kad gadās sastapt vēl kādu, kurš regulāri ātra tempā liek vienu kāju priekšā otrai. Kopš pirmās dienas, kad trenerim teicu ka vēlos skriet, ir pagājuši nedaudz vairāk, kā četri gadi. Ir bijuši laiki, kad svētdienas skriets 30 un vairāk kilometru vai pēc 12 nostrādātam stundām vel 20 kilometru treniņš, un ir bijusi mēneši, kad nav skriets vispār. Dzīve nemitīgi likusi šķēršļus, sākot ar nebeidzamajām kāju problēmām un dažādiem citiem apstākļiem, kas traucē attīstīties kā skrējējam. Piemēram, šobrīd aizvadīts pirmais mēnesis, kad tuvu 100% spēju izpildīt trenera doto uzdevumu un straujiem soļiem dodos atpakaļ trasē, bet pirms trim dienām pret dīvāna stūri salauzu mazo kājas pirkstiņu. Beigu beigas sanāca daudz labāk, nekā prognozēts, jo četras dienas pēc negadījuma jau pirmie 10 kilometri pievarēti.

Pulkstenis notikšķ 7:00 un telefons atskaņo Imagine Dragons dziesmu “Stand by me”. Rīta saules apspīdēts, ceļos no gultas ar ļoti pacilātu garastāvokli, jo sacensību dienas gaidu kā mazi bērni Ziemassvētkus. Kafijas krūze, sacensību rītam nepiemērotas brokastis, vēlreiz pārbaudu somu, kur apģērbs visiem gada laikiem, un jau kapju mašīnā. Priekšā brauciens kā līdz Rīgai, bet viens no lielajiem Federālās Vācijas plusiem ir maģistrāles, kur nereti var pārvietoties ar neierobežotu ātrumu, ja vien nav žēl daba vai degvielas. Veikli atrodu, kur atstāt mašīnu, un dodos uz Expo. Pa ceļam līdz Expo šķērsoju trasi, kur maratonisti vēl ar smaidīgam sejām priecājas par milzīgo atbalstu trases malā, jo pievarēta tikai ceturtdaļa. Skatoties uz skrējējiem, rodas spēcīga vēlme pacīnīties ar maratonu, bet kā ir, tā ir. Pērn biju ļoti priecīgs par dažādiem papildus labumiem, ko izsniedza somā, kur ir numurs un čips. Šogad neliela vilšanas, jo nav ne dzeramais, ne ābols un nekādi citi nieciņi - pat ne bukleti par citiem skrējieniem, un soma tā pati, kas pērn, un tas viss par 31 eiro, kura ietilpst čipa noma, maksa par skrējienu un viena eiro ziedojums bērniem, kam paveicies mazāk. Expo bez pārsteigumiem - zāliena dažādas atrakcijas bērniem un tas arī viss. Arvien tuvāk manāms helikopters, tātad jādodas uz finišu, kas ari ļoti parasts - starta arka ar sponsoriem un trim taimeriem - katrs savai distancei. Finišs bez pārsteigumiem - kartupeļu maisa smags, ogļu melns bez redzamām noguruma pazīmēm finišē pirmais, un ar lielām atstarpēm ieskrien viens pēc otra, pēc tam tautas masa ka cunami plūst uz finišu. Pienācis laiks arī man sākt pucēties - laikapstākļi ka pasūtīti ap desmit grādiem un viegla saule, lai noķertu pirmo iedegumu. Iesildoties ieraudzīju, manuprāt, vienu no skaistākajiem skatiem, ko pilsētā var ieraudzīt.

Hanoveres Rathaus jeb letiņu vārdiem – pilsētas dome

Iesildos un dodos laicīgi uz startu, lai sākuma nav jācīnās ar pūļa apdzīšanu. Piecpadsmit minūtes līdz startam un reti kurš spēj nostāvēt pilnīgi mierīgi, pārējie ar kustībām mēģina apslapēt uztraukumu vai aizdzīt domas, ka atkal vajag uz tualeti. Starta poza ieņemta un kā jau parasti – zehn, neun, acht, sieben, sechs, fünf, vier, drei, zwei, eins, Start. Sākumā kā tāds puišelis aizskrienu visiem līdzi, bet drīz vien saprāts ņem virsroku, temps tiek samazināts tā, lai var noskriet līdz galam. Svars 93 kilogrami, mēnesis tikai aizvadīts skrienot, un Garmin virtuālais partneris ar simtdaļas precizitāti skries 4:10. Ap trešo kilometru neliels asins sastrēgums apakšstilba priekšējā muskuli, un sāku prātot, vai neesmu vēl izcietis sodu par kāri uz ultramaratoniem. Ap piekto kilometru piezogas doma, ka nenoturēšu tempu, un, jo tuvāk beigām, jo spēcīgāka tā kļūst. Visas trases garumā atbalsts liels, un, kā jau pie vāciešiem, pārsvarā dominē alus reklāmas - šoreiz Erdinger alkoholfrei. Pa ceļam pāris vietās bungu priekšnesumi vai ar koka vālēm pa metāla mucām vai plastmasas spaiņiem. Pēdējie divi kilometri kļūst ļoti smagi, bet saglabāju tempu un, vienu pēc otra apdzenot, turpinu ceļu uz finišu. Sakopoju pēdējos spēkus finiša taisnei un ar sprintiņu piebeidzu distanci. Garmin nopauzēts un rāda 40:38, kas manāmi iepriecina mani, jo trīs nedēļas esmu nometis piecas minūtes un virtuālais partneris katra kilometra apsteigts par septiņām sekundēm. Finišā dažādi augli, pāris gāzētie dzērieni un, protams, aliņš. Medaļa kaklā, sporta dzēriens vēderā un aliņš rokā - dodos uz parku vēlreiz baudīt skatu, pārģērbjos un ar pozitīvam emocijām un motivāciju turpmākajiem treniņiem dodos uz auto. Tschüss Hannover, bis nächste Jahr.

 

Aleksis no Vācijas