Reiz Siguldā, kad koda sals

Un mazliet sala degungals,

No pilsētiņām tālām, tuvām

Par tikšanos mēs prieku guvām.

Kaut lapas virpuļoja vējā,

Mēs skrējām visi tik, cik spējām-

Pavisam mazi, jauni, veci,

Jo blakus bija draugu pleci.

 

Ja kāds mēs ātrāk trasi beidzām,

Tad  biedrus atbalstīt vēl steidzām-

Ar viļņošanos, skaļām jūtām,

Lai  mērķis sasniedzamāks būtu.

 

Kad satikāmies kluba teltī,

Tur gaidīja mūs saldas veltes.

Trīs tortes apēdām kā nieku

Un guvām pārsteidzošu prieku.

 

Jau tad, kad skrējiens bija galā,

Vēl runas nerima un čalas:

“Kā kustināji kājas, rokas?

Vai skrējiens sagādāja mokas?”

 

Pavisam klusi un bez steigas

Bij dienai pienākušas beigas.

Bet Sigulda ar pilnu sieku

Ir atstājusi sirdī prieku!

 

Sandra