Ziemas mēneši, kad Latvijā ir diezgan nemīlīgi apstākļi priekš skrējējiem, kuri lielākoties trenējas laukā, ir pats pateicīgākais laiks, lai bez sirdsapziņas pārmetumiem atstātu Latviju un dotos uz kādu saulaināku un siltāku pasaules stūrīti. Jau 2016. gadā noskrienieša Rainera stāstos saklausījusies devos uz Maroku, lai piedalītos Marakešas maratonā, kur sacensības notiek gan maratona, gan pusmaratona distancēs. Šogad jau man radās līdzbraucēji – MARATONA KLUBA aktīvas dalībnieces Alla un Annija.

Izkāpjot Marakešas lidostā, esam gan mazliet vīlušies, jo gaidītais siltums nav, ir tikai +14 un dzestrs gaiss no Atlasa kalniem. Esam, protams, optimisti, kā nekā esam Āfrikā un gan jau arī silts un saule būs, turklāt ir tikai otrdienas vakars, bet visa nedēļa vēl priekšā un starts tikai svētdien. Dienas paiet ātri un ir ļoti piepildītas, esam izstrādājuši režīmu pie, kura arī pieturamies. Katru rītu ir rīta skrējiens, brokastis un dodamies ielās, katru dienu ieplānojot kādu apskates objektu. Tas mums parasti prasīja kādas 5-6 stundas, tad atkal īsa atpūta un vakara gājiens pa pilsētu. Marakeša ir burvīga pilsēta, kas nebeidz pārsteigt ne mirkli, lai arī es tur esmu jau otro reizi, katru mirkli var atklāt un piedzīvot kaut ko jaunu. Viennozīmīgi var teikt, ka tā ir pavisam cita pasaule, ne tā mums eiropiešiem ierastā, ko sajust var tikai tur aizbraucot. Un tā pienāk arī maratona expo dienas rīts, kad jādodas pēc numuriem. Mums atkal par pārsteigumu, naktī ir lijis un arī no rīta vēl mazliet smidzina. Expo ir vienā no pilsētas laukumiem, kur saceltas teltis, kurās var izņemt numurus, ir arī daži tirgotāji, bet diezgan maz. Numurus saņemam, cenā ir arī skriešanas krekliņš. Dalības maksa bija maratonam 70 eiro, pusmaratonam 50 eiro. Dienu pirms maratona notiek iepazīšanās skrējiens, arī to noskrienam. Svētdienas rītā dodamies uz startu ar kājām, jo no mūsu viesnīcas tas ir apmēram 2,5 km attālumā. Var braukt arī ar taksi, kuri tur ir lielā daudzumā un nav arī dārgi, bet mums tas pieder pie iesildīšanās, jo rīts ir vēss, pa ceļam termometrs rāda vien +8 grādus. Maratonisti dodas skrējienā 8:00, bet pusmaratonisti 8:30, tā, kā pavadām Raineru maratona distancē, tad uz starta  nostājamies jau laicīgi pirmajās rindās. Vērojam vietējos skrējējus, īpaši apbrīnojam vietējās sievietes, kuras skrien ievērojot visas vietējās ģērbšanās tradīcijas, iepazīstamies arī ar vietējo kalnieti, kuru satiekam arī pēc finiša un, kurš mūs aicina ciemos, fotografējamies. Saule jau silda spēcīgāk, tiek dots starts un dodamies skrējienā, kurš vienlaicīgi ir arī kārtējā pilsētas ekskursija, jo tiek skriets pa dažādiem pilsētas rajoniem, ielām, olīvu dārziem, turklāt gan maratona, gan pusmaratona distances ir vienā aplī. Ir interesanti, ir liels vietējo iedzīvotāju atbalsts, ir palmas, ir saule, kura otrajā distances pusē gaisu ir sasildījusi līdz +23 grādiem. Arī finišs pienāk ātri, finiša zonā šogad jau viss, kā mums pierasts- maisiņš ar dzeramo, augļiem, medaļa. Esam laimīgas, Annija pieveikusi pirmo pusmaratonu mūžā, sagaidām Raineru maratona finišā, vēl mazliet izbaudām maratona atmosfēru, satiktajam vietējam kalnietim apsolām nākošgad atkal skriet un apciemot viņu, jo adresi un telefona nr. viņš mums iedod.

 

Trenere Maija Pūpola no Aizputes