Kā zināms, 1.jūlijs ir šī gada otrā pusgada pirmā diena. Un tā sākas ar tik lielisku pasākumu! Ar Stirnubuku, kurš lēks Kornetos un mazliet ielīkumos arī Igaunijā. Tā kā jāšķērso robeža, mani interesē, kur skrējēji noglabās pasi vai ID karti? Bikšu kabatās, aiz krūštura lences, varbūt paslēps zeķē?

Kā zināms, 1.jūlijs ir arī Stirnubuka tēva Rimanta Liepiņa vārda diena. Nu tad viņš nolēmis sarīkot sev kārtīgu ballīti ar pāris tūkstotīti viesu! Feini gan! Mēs arī esam ballītes viesu skaitā, tādēļ apņēmīgi ripojam uz Kornetiem. Pa ceļam lietus uzlīst ar dažādu stiprumu un dažādos intervālos. Mākoņi ir viegli pelēki, mazliet dūmakaini, pērļu pelēki un katla dibena pelēki. Kārtīgs akvarelis! Izbraucam uz Veclaicenes šosejas. Kādu brīdi braukuši redzam, ka sāk veidoties rinda. Mēģinām apdzīt priekšā braucošos, bet tur auto cits pie cita. Veroties atpakaļskata spogulī, redzama tā pati aina-tikai rinda vēl garāka. Sekojot organizatoru gaumīgajām norādēm, ieslēdzam kreiso pagriezienu uz Veclaiceni.  To pašu dara arī garum garā automobiļu rinda aiz mums. Kornetos laipni regulētāji piedāvā izvēli-atstāt auto ceļa malā, vai ielīgot pļavā. Paskatoties uz izvietotajiem spēkratiem, rodas sajūta, ka Kornetu Stirnubuks ir īsti skrējēju dziesmusvētki!

Īsti svētki ar  Pieguļas vietu, kurā patverties no lietus, daudz un dažādas pārdotavas, kurās iegādāties sporta apģērbu, apavus, uzturu un skrējējiem nepieciešamus gadžetus. Svētki, kurus ar savu ierašanos pagodinājuši Veclaicenes  barons un baronese fon Volfi. Lietus mīlīgi rasina un pāriet, dodams cerības, ka vairs nelīs. Tad pēkšņi, nezin no kurienes spēcīgas vēja brāzmas sapūš kārtīgas lietus šaltis. Un tā visu dienu. Tomēr laiks ir silts un ūdens daudz neskādē.  Varbūt tāpēc, ka visi-Susuri, Vāveres, Zaķi, Buki un Lūši- ir tik saulaini un prieka pilni! Daži dalībnieki, saklausoties nostāstus par ellīgajām Burvju un Raganu gravām, kļūst domīgi-diezin vai šodien maz būs iespējams atgriezties? Citi mierina, ka šo skrējienu vajag izbaudīt.

Kad Buki un Lūši ir aizskrējuši, līdzjutējiem ir iespēja lūkot apkārtni. Mazliet aizelšoties sasniegta Drusku pilskalna virsotne ar kārtīgu skatu torni. Protams, ka tajā jāuzkāpj. Manu dieniņu! Kāds plašums paveras visapkārt! Koku galotnēs ieslēpies starta laukums, lejā mirdz Pilskalna ezers, kaimiņu igauņu augstākā virsotne Munameģis arī tepat! Tālāk sprinta etaps “Kalnu karalis” jau gaida savus varoņus. Jāiet lūkot. Kamēr Buki un Lūši līkumo ap Kornetu-Peļļu gravām, tikmēr Vāveres un Zaķi jau sakopo spēkus “Kalnu karalim”. Kalna nogāzē visus uzrunā sauklis “Šausmīgākais aiz muguras, priekšā grūtākais”. Tomēr cīņā ar augstumu skrējēji nav vieni.

Kalnā viņus gaida omulīgu kungu pulciņš ar pūšamajiem  instrumentiem, kuri jestri spēlē uzmundrinošas melodijas. Turpat arī medus vīrs Žanis Jesko, kurš kopā ar domubiedriem skrējējus cienā ar veldzējošu ūdeni. Puisis no VSK “Noskrien” enerģiski  aicina kalnā skriet  maziem solīšiem, nesaliecot muguru. Ar savu padomu spēku viņš palīdzēja kalnā tikt daudziem jo daudziem. Apstājoties un palūkojoties Panorāmas skatu no Drusku kalna, aizraujas elpa. Tik ļoti skaista ir Latvija! Mana un tava! Ar katru , kas šodien ir Veclaicenē un soļos, skriešus, rāpus un, apķerot kokus, pieveic pļavas,  dubļus un kalnus. Zinu, ka gribēšu šeit atgriezties, lai vēlreiz aplūkotu šo skaisto vietu. Tomēr bez skrējējiem, organizatoriem un brīvprātīgajiem te izskatīsies pavisam citādi. Jo Stirnubuki ir īpaši! Drosmīgi, aizrautīgi, sirsnīgi, traki, dulli un neparasti!

P.S. Tagad saprotu, kāpēc Andrejs Upīts, Anna Brigadere, Jānis Jaunsudrabiņš, Rūdolfs Blaumanis un citi rakstnieki tā aprakstīja Latviju. Dzīvojot tik skaistā zemē, savādāk nemaz nav iespējams. Paldies, Rimant, par ballīti!

Aprakstīja un bildēja Sandra