Viss sākās pagājušajā skriešanas sezonā, kad pēc vairāku gadu pārtraukuma atkal atsāku skriet. Tas ir neaprakstāmi forši – sajust to prieku sevī skrienot, tāpēc arī sāku piedalīties dažās sacensībās. Kad pienāca sezonas pēdējās sacensības, sapratu – man ir vēlēšanās noskriet pusmaratonu! Nospraudu mērķi -  2018. gads! Sāku domāt, kur to labāk izbaudīt – tepat Latvijā vai tomēr ārzemēs. Uzzināju, ka no Maratona kluba pāris cilvēki marta sākumā dosies uz Poliju,  Vjazovnu un skries tur pusmaratonu, tā arī es pieteicos.Tad sākās mans nopietnais treniņa posms, jo sapratu - bez treniņa noskriet pusīti nebūtu prāta darbs.

Savai pirmajai pusītei sāku gatavoties uzreiz pēc sezonas noslēguma. Sākumā likās, ka būs diezgan grūti iziet laukā skriet, kad līst lietus,snieg sniegs vai pūš aukstais vējš, bet nē - to visu darīju un gāju laukā ar lielāko prieku. Sapratu, ka laika apstākļi nebūs man šķērslis. Dienas pagāja trenējoties, protams,  bija arī brīži, kad likās, vai tas nebūs par ātru manai pirmajai pusītei un vai es to spēšu, jo līdz šim skrēju tikai 10km. Tāpēc labi, ka apkārt man ir labi draugi, kas mani atbalsta un dod padomus kā un ko labāk darīt.

        Pienāca brīdis, kad domāju: viss es to nedarīšu un likās viss ir beidzies. Bet te parunājos ar draugiem un sapratu, ka viss nemaz nav tik slikti kā man likās. Pats galvenais bija uzvilkt atkal sporta tērpu un doties laukā atgūt visu enerģiju. Kad pienāca laiks krāmēt somu un doties ceļā, sapratu – esmu gatava! Devāmies ceļā 2. marta vakarā. Iekāpu mašīnā un sapratu, ka esmu arvien tuvāk savam mērķim. Satiekot pārējos skrējējus, kas dodas kopā ar mani un redzēt  viņu sejās prieku, smaidu – ko gan vēl var vēlēties?! Tad arī sapratu – viss  tak būs kārtībā… Bet iekšējs uztraukums un stress bija visu laiku. Domāju, kas un kā būs. Tā, pēc vairāku stundu pavadīšanas ceļā, nokļuvām Vjazovnā, iekārtojāmies viesnīcā. Vakarpusē uzskrējām mazu iesildīšanos pirms sacensībām un devāmies gulēt.

      Pienāca svarīgā sacensību diena, uztraukums bija ļoti liels. Vajadzēja nedaudz atslābināties un nomierināties, jo viss ķermenis bija nemierīgs, kā nekā pirmā pusīte ir klāt! Pats lielākais atbalsts bija blakus esošie draugi, kas man ticēja, ka es to spēšu un deva man spēku. Pirms starta drudzis - NEAPRAKSTĀMS....... Un te šāviens! - un esmu jau trasē. Visi skrien, katrs savā tempā un varēšanas līmenī, un tai visā pūlī esmu arī ES!

        Ūdens punktos stāv cilvēki - gan lieli, gan mazi bērni, kas, turot plastmasas ūdens krūzes rokās, skaļi sauc: „WODA!”, viens par otru skaļāk. Tik patīkami skriet garām, redzēt to prieku un saprast, ka esi enerģijas pilns un vari skriet tālāk. Trase mijās cauri maziem ciematiņiem, kuriem visapkārt ir mežs. Skrēju un baudīju savu skrējienu, katru noskrieto kilometru - pašsajūta trasē laba un enerģijas pietiek. Protams, bija arī lūzuma punkts, kuru parasti ir grūti pārvarēt, bet kad tiec tam pāri, tad atkal viss ir labi un tu saproti, ka palikuši ir tikai pāris km līdz piepildītam mērķim. Kopumā kilometri paskrēja nemanot, līdz tālumā jau bija redzams finišs, pēdējie metri… Ieskrienot finišā, sapratu, ka esmu to paveikusi, noskrējusi savu pirmo pusmaratonu!!! Tās emocijas, kas lauzās no manis ārā, bija neaprakstāmas un īsti vārdos to nevar izstāstīt, bet laime un prieks pārņem mani visu. Es lepojos ar sevi!!

         Vislielāko PALDIES vēlos teikt cilvēkiem, kas mani atbalstīja un deva padomus, ko un kā labāk darīt. Bez Jums tas nebūtu iespējams.... PALDIES!

        Varu teikt droši - SKRIEŠANU ESMU IEMĪLĒJUSI!

Liene V