Šis man ir pirmais raksts par saviem skriešanas piedzīvojumiem Eiropā un tāda kā debija šajā jomā. Jau 2 gadus es Ilzei Valertei solīju uzrakstīt par savu skriešanas pieredzi, bet tikai tagad ar 3 piegājienu es saņēmos pārkāpt pāri slinkumam un uzrakstīt rakstu. Ja mans raksts būs novērtēts pozitīvi, tad es apņemos šogad vēl uzrakstīt par 2 sacensībām. 2017. gada rudenī izvērtējot kur startēt pavasara sākumā es biju nostādīts dilemmas priekšā- vai startēt Liepājas pusmaratonā vai lidot uz Berlīnes pusmaratonu kurā jau biju pagājušo gadu ar saviem kluba biedriem no MARATONA KLUBA. Ņemot vērā to apstākli, ka Berlīnes pusmaratons bija manā vārdadienā 8. aprīlī, tad es izlēmu skriet otro gadu pēc kārtas Berlīnē. Šis man bija jau 74 pusmaratons 7 gadu laikā, jo 15 aprīlī būs tieši 7 gadi kā es skrienu. Protams es skrēju jaunībā un samērā labi, bet tomēr 18 gadu pauze liek par sevi manīt.

Berlīnes pusmaratons viennozīmīgi ir lielākais pusmaratons Eiropā un viens no lielākajiem pusmaratoniem pasaulē. Dalībnieku limits katru gadu ir 30,000 bet šajā gadā limits tika palielināts līdz 32,000. Tikai jau pusgadu pirms sacensībām reģistrācija bija beigusies, jo interese ir ļoti liela. Uz Berlīni mēs devāmies 4 skrējēju kompānijā un visi bijām no Maratona Kluba. Es jau laicīgi pusgadu iepriekš iegādājos aviobiļetes uz Berlīni par ļoti lētu cenu un 7 aprīlī pa dienu ieradāmies Berlīnē. Ņemot vērā ka līdz EXPO slēgšanai bija palikušas tikai 4 stundas, tad mēs ātri iekārtojāmies viesnīcā pie Berlīnes dzelzceļa stacijas un devāmies pēc sacensību numuriem. EXPO bija Tempelhof vecajā lidostā. Tā kā mēs bijām pēdējā brīdī EXPO lielajā kompleksā, tad rindu vispār nebija un ļoti ātri tikām pie saviem starta numuriem. Vakaru pavadījām pastaigājoties pa Berlīnes ielām un netālu no viesnīcas aizgājām izdzert pa alus kausam un tad jau atpakaļ uz viesnīcu.

Sacensību rītā bija +7 grādi, bet jau ap  plkst.10.00 kad bija starts pusmaratonam spīdēja koša saule un bija +13 grādi un tad kad jau finišēju es izjutu īstu vasaru + 16 grādu temperatūru. Mans mērķis bija pirmo reizi mūžā izskriet pusmaratonu no pusotras stundas, jo zināju ka Berlīnes trase ir ļoti ātra un līdzena, bet jau ilgu laiku atpakaļ es sapratu ka nebūs ne personīgā rekorda, ne arī sakarīga rezultāta. Šogad rezultāts bija 1,43,10. Pilnīga izgāšanās, bet es neesmu dusmīgs nemaz uz sevi ,jo sapratu objektīvos apstākļus kāpēc tas tā notika. Es janvāra beigās nedēļas laikā noskrēju 2 maratonus- Tallinā manēžā un Sanktpēterburgā pie Ladogas ezera un kopējā kilometrāža mēnesī bija 160 km. Tas nozīmē ka treniņos es noskrēju tik pat daudz kā abos maratonos. Februārī man bija 140 km, bet martā 150 km. Pie tam vispār man nebija neviena tempa skrējiena, ne arī intervālu skrējienu. Pats svarīgākais bija kas cits. Es 5 mēnešu laikā pieņēmos svarā par 11 kg un tas arī visu izteica. Ja vēl līdz 10 kilometram es skrēju uz rezultātu 1,35 tad sākot ar 13 kilometru es ik pa laikam pārgāju soļos. ik slikti es sen neesmu skrējis pusmaratonu, bet galvenais ir tas ka apzinos savas kļūdas un ja būs nost liekie kilogrami, tad arī būs rezultāts. Man daudzi skrējēji ir teikuši ka man ir ātrums, bet traucē tikai viens apstāklis ātri skriet-tas ir liekais svars. Nu nekādi es pagaidām nevaru uzvarēt cīņu ar neveselīgo uzturu-saldumiem, kebabiem, hotdogiem un picām.

Starp citu es Berlīnē parliecinājos ka tur ir labākais kebabs Eiropā.
Organizācija Berlīnes pusmaratonā bija visaugstākajā līmenī. Visu distanci tūkstošiem līdzjutēju atbalsts bija jūtams trasē. Sajūtas vienkārši neaprakstāmas. Tā kā pēc diviem gadiem Berlīnē būs jubilejas 40 pusmaratons, tad domāju atkal turp doties. Cerams ka nākošreiz es būšu no kļūdām mācījies un noskriešu daudz labāk.
Sacensību sezona ir tikai sākusies, tāpēc visiem novēlu šajā sezonā iztikt bez traumām un gūt prieku no skriešanas, jo man skriešana ir kā narkotikas, bez kurām nevaru vairs iztikt.
 

Edgars R.