Kad bariņš Maratona kluba skrējēju omulīgi šķērsojuši valsts robežu Baltkrievijas virzienā, cits pulciņš šepat Latvijā dodas uz Vidzemi pie Gaisziņa. Tā sākotnēji saukts dižais Gaiziņš, jo kalns tiek uzskatīts par drošu laika pareģotāju. Ja tas tinas miglā, tad ne vēlāk kā trešajā dienā gaidāmi nokrišņi. Migla nav redzama, bet pats ceļš uz Vidzemes augstieni jauki līkumots un pacilājošs. Ik reizi, kad uzbrauc kalnā, skatam paveras varenas ainavas ar robotām egļu cepurēm un zilganām mežu līnijām. Kā līgot ielīgojam Gaiziņa dabas parkā un atrodam Stirnubuka sacensību vietu.

Ak, tavu laimi! Auto stāvlaukums izvietots kalna galā, netālu no mazās Golgātas. Lai aizietu pēc dalībnieka numura, jāiet lejā. Lai uzģērbtu skrienamtērpu, kas atrodas automašīnā, jāuzkāpj kalnā. Lai satiktu  draugus, un apmeklētu  tirgotavas ar tik daudz kārdinošām lietām, atkal jānokāpj lejā. Tad, kad iepirkumu tīkliņš piekrauts ar dažādiem labumiem un jaunāko “Stirnubuka” žurnālu pašā virsū, jāuzkāpj kalnā, lai automobilī no tiem atbrīvotos, jo neies taču visu dienu ar smagumiem pie rokas staigāt. Kad rokas beidzot brīvas, tad braši jānokāpj no kalna, jo jāsteidz skatīt “lielo zvēru” startu. Kad Lūši un Buki ir devušies distancē, nu  jāraušas kalnā, jo jāredz, kā viņiem tur iet. Kad izturīgie ar pirmo apli godam tikuši galā, jau atkal jākāpj lejā, jo visbeidzot startēs Zaķi, Vāveres un skolu jaunieši. Tad, kad visi ir aizskrējuši, atkal veikli jākāpj kalnā, jo jāredz, cik ātri jož Arturs, Viktorija, Izabella, Veronika, Ingus, Ieva, Madara, Andis, Iveta, Maija, Sandis un Aino. Turpat arī jāapbrīno, cik dažādi zvēri saskrējuši mežā, jo šodien taču karnevāls! Mūsu visur esošais Jānis Stirnubuka distanci veic siltā Vienradža tērpā. Kad nu visi ir redzēti, tad aši jātiek no kalna lejā, lai redzētu, kā viņi finišā pieveiks  Kalnu karaļa posmu. Un Olga! Viņa ne tikai Stirnubuka distanci noskrējusi, bet finišā dodas ar distancē salasītām bekām!

Kad diena jau iet uz beigām, labākie apbalvoti, un loterijas rezultāti sagaidīti, reizē ar prieku par to, ka visas balvas atkal tiek citiem, vēlreiz var uzkāpt kalnā, lai sēstos mašīnā un dotos mājup.

Zinu, kāpēc Stirnubuks liek skriet tik daudz un dažādos kalnos. Jo tikai virsotnē skatienam ir īstais plašums, lai baudītu kopainu. Un tikai tur var redzēt, cik skaista ir Latvija.

 

Sandra