Kad rudens ar savu otu sāk izkrāsot Latviju visneiedomājamākajās (cik latviešu valodai ir lokani vārdi!)  krāsās, STIRNUBUKU cilts ar skriešanas ekipējumu tiekas Līgatnē. Rīts ir dzestrs, tikai 3,5 grādi!. Brrr! Tomēr noskaņojums možs, jo prieka pilna enerģija apņem ikvienu, kas šeit ieradies. Šajos skrējienos ir īpaša, savējiem vien zināma kārtība. Kad pa apli izstaigā visu Stirnubuka pilsētiņu, tad vari  aplūkot brīnišķīgos tirgotāju piedāvājumus un atvērt maciņu, lai iegādātos gan baudāmas, gan taustāmas lietas,  vari sasveicināties un sasmaidīties ar pretimnācējiem. Tev šķiet, ka pazīsti visus, vai vismaz lielāko daļu no skrējējiem.

Kur katli kūp un katli vārās   

 No skursteņiem kur dūmi stīdz

 Uz Līgatni man brauciet līdz -

 Tur katrā papīrlapā vāra,

 Kur bieži tikai azaids tīts

 Ir iepriekš kaut kas ierakstīts…

                                                                                      (Arvīds Skalbe)

Un tad jau arī skriešanas laiks ir klāt. Vispirms mežā ieskrien aizrautīgie Susuri, kuriem skriešanas prieks jau zolēs ierakstīts. Pēcāk laiks kanikrosam, kur dažādu lielumu un šķirņu suņi dzirdami tālu mežā. Pēc tam nevis suņi zaķiem , bet gan Zaķi suņiem pēdas dzina un tad arī laiks stiprajiem Bukiem un Lūšiem. Skrējienu noslēdz žiglās Vāveres un  naskie skolu jaunieši.

Mežs iepriecina ar noslēpumaini stāviem kalniem, līkumotām taciņām, viltīgām koku saknēm. Līgatnes upīte jauki čalo, piedāvājot šķērsot to pāri baļķiem, vai arī atvēsinoši brist ūdenī. Oho! Stirnubuka komanda parūpējusies, lai trasē skrējējiem būtu iespēja viest savas pārdomas Sūdzību un ierosinājumu grāmatā. Bet viņi taču nesūdzas, tikai izsaka sajūsmu.

Kalnu karaļa posms šoreiz ieslēpies kokos, tā ka īsti nevar zināt, kad un kur tas vispār beigsies. Stāvot tā virsotnē, redzi, cik ļoti daudz ļaužu Stirnubuka ciltij ir. Viņi skrien un skrien un galu neredz. Ir tāda sajūta, ka visi uzskrien kalnā, apmet loku un vēlreiz skrien augšup. Klausoties soļu troksnī, šķiet, ka visiem ir kopīgs ritms, skrējēji skrien vienā elpā un mežs elpo kopā ar viņiem. Tāda kopības sajūta!

Ozola koncerts, mielošanās, apbalvošana,  loterija un kopā būšana ir noslēdzošie šīs dienas pasākumi. Ir jau satumsis, kad Stirnubuka ciltij piederīgie dodas mājup. Šīs sezonas  lēcieni nu ir beigušies un drīz jau ziema. Bet Stirnbuki neguļ. Viņi tikai piemēro apģērbu un apavus citiem laika apstākļiem …un skrien.

 

 

Sandra.

 

 P.S. Vai jūs zinājāt, ka Līgatne ir deviņu brīnumu pilsēta?