Jau pāris gadus auklēju sevī domu par Atēnu klasisko maratonu. Un tad šī doma pēkšņi apauga ar lidmašīnas biļetēm, mītnes rezervāciju un iespēju noskriet savu 10.maratonu. Tobrīd biju iecerējusi, ka tas būs mans pēdējais. Runājot par lielākajām izmaksām, tika “medītas” gan lidmašīnas biļetes, gan savlaicīgi rezervēta mītnes vieta, proti, lidojām ar Ryanair caur Milānu (Bergamo), nepilni 100 euro turp atpakaļ, kā arī izvēlēts dzīvoklis, jo svarīga man ir iespēja dzīvot brīvi, ar iespēju pagatavot ēst. Ar dzīvokli ļoti paveicās, gan atrašanās vietas, gan cenas ziņā. Dzīvojām klusā vietā, 800 m no Akropoles un septiņas naktis man izmaksāja 98 euro, savukārt, Bergamo 2 naktis ap 50 euro. Tā kā neesmu tik bagāta, lai aizbrauktu tikai paskriet, tad skriešanas aktivitātes apvienoju ar padzīvošanu vidē, šoreiz 9 dienu garumā, kuras laikā izstaigāju Atēnas krustu šķērsu, piedzīvoju kultūršoku un pabiju Aeginas salā. Neesmu nekādu rezultātu skrējēja, tāpēc tika izbaudīta gan pati Grieķija, ik dienu nostaigājot 30-40 km, gan arī galvenais notikums – maratons.

Uz Expo devāmies pirmajā tā dienā, gribējās ātrāk tikt pie numura un beidzot pavisam noticēt, ka nu tas lielais mirklis ir pienācis bez aizķeršanās. Numuru saņemšana bija noorganizēta labi, vienlīdz saņēmām arī ļoti smukus krekliņus. Bija bagātīgi klāti degustācijas galdi, ap kuriem spietojām uz nebēdu. Topā spirulīnas dzērieni, dažādi batoniņi un tiku pat pie kaut kādas grieķu kandžas. Kamēr izmantojām Expo halles iespējas, ārā bija sācies negaiss un pamazām pienācis vakars. Rīt brīva diena, varēs klīst pa Atēnām, izbaudot kultūras pieminekļus, un parīt maratons.

Ir pienācis 2018.gada 11.novembris! Rīts iesākās plkst.5.00, kad cēlāmies un gatavojāmies ceļam. Ik gadu starts maratonam tiek dots pilsētā ar atbilstošu nosaukumu – Maratona. Mazai atkāpei un sentimentam - šī ir iespēja skriet tieši pa to pašu ceļu, kur 2500 gadus atpakaļ atēniešu karavīrs Feidipīds noskrēja no Maratonas līdz Atēnām 42 km, lai paziņotu par grieķu uzvaru Maratonas kaujā.

Lai neradītu pārāk lielu haosu, autobusi uz starta vietu brauca no sešām dažādām vietām, mēs izvēlējāmies apmēram 2 km no mūsu dzīvokļa, Sintagma laukumu, kur arī bija noorganizēti autobusi skrējēju aizvešanai uz Maratonu. Autobusā tikām uzreiz. Ceļš šķita ļoti garš, kaut braucām nepilnu stundu. Paspēju arī mazliet pasnaust. Izkāpām Maratonā, pamalē redzama skaista sarkana saule, dzima rīts, kas bija ļoti dzestrs un adrenalīna piestrāvots. Tikai tad ieraudzīju ļaužu masas, kas pamazām devās uz starta vietu. Runājot par mantu nodošanu, arī šeit organizācija bija ļoti augstā līmenī. Savas somas, ieliktas speciālajos Expo izsniegtajos maisos, attiecīgi pēc starta numuriem, bija jānodod attiecīgajā mikroautobusā, lai mantas tiktu nogādātas atpakaļ uz Atēnām, lai pēc finiša tās varētu saņemt. Mums izdalīja plēves maisus un zaļas bandanas. Kad mantas nodevu un paliku tikai savās skrienamdrēbēs, satinos maisā, lai kaut nedaudz noturētu siltumu. Laiks līdz startam nepilna stunda, jāpaspēj uz labierīcībām (šeit to netrūka) un jāatrod sava starta vieta. Tā kā skrējēju ir ļoti daudz (maratonu skrēja vairāk par 15000), jau sākotnēji, reģistrējoties, tikām sadalīti pa starta koridoriem ar dažādiem starta laikiem, līderiem starts plkst.9.00, pārējiem pa grupiņām, attiecīgi pa minūtei vēlāk. Esmu 5.starta vilnī, tajā ir tie, kas noskrējuši maratonu no 3.45 līdz 4 stundām. Mana starta šāvienam atskanot, beidzot devos ceļā. Tobrīd vēl nezināju un pat iedomāties nevarēju, kas mani sagaida turpmāko gandrīz piecu stundu garumā. Sākumā trase vijās lejup gar maziem ciematiem. Baudot dabas skatus un līdzjutēju atbalstu, skrienu un priecājos, ka ir viegli. Un tad 10.km trase maina savu slīpumu un sāk vīties kalnup un tā līdz 31.km. Skrējām cauri mežu ugunsgrēku nopostītam rajonam, kur vēl gaisā virmoja izdedžu smārds un tukšās, pamestās mājas, iegruvušiem jumtiem un izsistiem logiem, kā arī melnie koku stumbeņi liecināja par šeit vasarā notikušo traģēdiju – sausuma izraisītajiem ugunsgrēkiem, kas aiznesa sev līdzi arī cilvēku dzīvības. Tādēļ katram mums starta vietā tika izdalītas zaļās bandanas, kā atbalsta simbols nodegušajiem mežiem un sagrautiem likteņiem. Emociju pārņemta, pārgāju uz soļošanu. Gāju, gājām daudzi.

Skrienu, tipinu, eju, un domāju simtiem domu. Medicīnas punkti ir ik pa 2 km un pilnīgi katrā kāds palīdzību meklējošais. Garām aizbrauc autobuss, kurā ir tie, kas līdz finišam paši netiek, tad vēl viens autobuss. Nu nē, es šīs ekstras neizmantošu! Līdz finišam, kaut rāpus, bet tikšu! Ir kļuvis ļoti karsts, kaut oficiāli termometra stabiņš rāda 16 grādus, ir krietni vairāk, asfalts virmo. Ir pietiekami daudz dzeršanas punktu un pietiekami daudz našķošanās iespēju trasē, gan želejas, gan banāni, gan šokolādes un cepumi. Jūtos galīgi sacukurota, bet spēkam no piedāvātā neatsakos. Pēdējos 10 km jau paliek vienalga par visu, gribās ātrāk ieraudzīt finišu. Kilometri mainās lēni, laiks skrien. Lai ieliktu sevi kaut kādos rāmīšos, nu jau uzlieku sev mērķi, ieskriet piecās stundās, pat tas man tobrīd šķiet varoņdarbs. Un tad ieraugu Skrējēju statuju Atēnu centrā, līdz finišam pusotrs kilometrs, kājas svina pielietas, mēģinu vēl uzskriet, tā no sirds. Un tad jau arī finišs Panathinaiko stadionā. Grandioza vieta! Vieta, kur norisinājušās antīkās spēles. Sajūtos maziņa un apjukusi šajā varenumā. Saviļņojums kāpj laukā pa visām vīlēm, palaižu savas slūžas un, smaidot līdz ausīm, birdinu asaras. Vai tiešām viss beidzies? Vai tiešām beidzies mans pēdējais maratons? Varu viennozīmīgi teikt, šis bija mans grūtākais maratons, gan emocionālā, gan fiziskā ziņā, taču vispiepildītākais. Uzkārtā piemiņas medaļa kaklā simboliski apliecina piedzīvoto trasē un glabās atmiņas par “ES TO IZDARĪJU!”. Esmu bezgala laimīga un nu jau šaubos, vai tas ir bijis mans pēdējais maratons. Tiksimies trasē!

Ar sveicieniem

Iveta