Līdz ar pirmajiem pavasara ziediem – zilajām, baltajām, dzeltenajām vizbulītēm, māllēpēm un meža silpurenēm, teiksmainajā Pasaku mežā ielec Stirnubuks. Jau ceļā no Jelgavas uz Tērveti izveidojas glīta auto rinda, kuri dižojas ar zināmajām uzlīmēm “Es esmu Stirnubuks”. Jauki! Nu braukšana droša, jo visiem viens mērķis. Kad sasniedzam gala punktu, abās ceļa malās kā krelles izvietojušies spēkrati, kas šodien šurp atveduši skrējējus – lielus, mazus, jaunus un pavisam jaunus, jo Stirnubuki jau nenoveco.

Lai nokļūtu starta vietā, jādodas iekšā Pasaku mežā, tad pa Meža mātes taku augšup, lejup un, vēlreiz augšup un lejup un tad jau esam klāt. Ak, kādas te  krāsas, skaņas, smaržas, smiekli un sajūsmināti tikšanās saucieni! Arī Maratona kluba skrējēji ir šeit un gatavojas pieveikt dažāda garuma distances. Šodien tas nenācās viegli, jo pasaku Raganiņa ar saviem palīgiem bija pamatīgi iesildījusi gaisu un lepnais Tērvetes pilskalns bija īsts Kalnu Karalis, jo lika skrējējiem krietni nopūlēties, lai sasniegtu virsotni. Tomēr mūsējie nepadevās! Viens no ātrākajiem Zaķa distancē bija Valdis Ņilovs, kurš vieglu soli izcīnīja 1.vietu VZ 3 grupā, savukārt starp  izturīgajiem  un sīkstajiem Lūšiem  Andis Dēze tikai nedaudz atpalika no uzvarētājiem un izcīnīja 4.vietu VL1 grupā. Ņipro Vāveru distancē Elvis Rībens izcīnīja 6.vietu V1 grupā un Maija Pūpola 7.vietu S1 grupā. Stirnu Buka distancē iepriecināja Madara Frēliha ar 5.vietu SB 1grupā. Prieks un lepnums par katru mūsējo, kurš nepadevās karstumam, kalniem, slāpēm un nogurumam. Prieks par ņipro Susuru Mārtiņu, žiglajām Vāverēm – Juri, Vinetu, Tatjanu, Inesi, Sabīni, Maiju, Markusu, izveicīgajiem Zaķiem – Gati, Jāni, Raineru, Dāvi, Liliju, Olgu, Ilzi, Juri, Marutu, Ingu, Madaru, spriganajiem Stirnu Bukiem – Madaru, Sandi, Artūru, Aino, Gitu, Antonu, Aivaru, Vadimu, Gunti, Ralfu, Anitu, Ģirtu, Allu, Gati, Olgu, spēcīgajiem Lūšiem – Ruslanu un Tomu.

Pēc karstajiem notikumiem trasēs, spēcinošai maltītei organizatoru sarūpētā aukstā zupa tieši laikā! Pašā laikā arī līkumotā Tērvetes upīte, kurā atvēsināties un Pasaku meža koki, zem kuriem patverties no tveices. Kad balvas sadalītas un loterijā laimīgie noskaidroti, sākas mājupceļš. Ja gadījumā kāds šodien nav skrējis, tad vairākas reizes mērojot ceļu no auto stāvvietas līdz starta vietai, lai noliktu iegādātos kārumus, vēlāk – lai paņemtu aizmirstās mantas un tad vēlreiz, lai gatavotos mājupceļam, un vēl ieejot mežā palūkot, kā klājas skrējējiem, viņš arī ir pieveicis vismaz 10 kilometrus un jūtas visnotaļ kā Stirnubuks. Un tādi jau mēs visi arī esam! Vienota cilts, kurai kopīgs mērķis – ieskriet mežā.

 

Sandra Kaufmane