Seni muižas stāsti vēsta, ka Krimuldā bijušas tās smukākās meitas, bet Turaidā jestrākie puiši. Tā nu šie gājuši pie meitām ciemos. Bet ceļā tik kalni un lejas, kalni un lejas un beigās vēl varens kāpiens. Puiši kāpj un apstājas, kāpj un apstājas. Krimuldas meitas nav varējušas vairs puišus sagaidīt un sākušas cilāt brunčus augšup, lejup, augšup, lejup. Nu gan puiši varenā ātrumā bijuši Krimuldas kalnā augšā.

Nu ko, jābrauc lūkoties- vai tiešām tie kalni tik augsti? Tādēļ jaukā sestdienas rītā kopā ar citiem lielākiem un mazākiem auto ielīgojamies glīti nopļautajos Krimuldas laukos. Ko nu vairs kavēsies, žigli prom uz Stirnubuka pilsētiņu! Pēc sacensību numuriem, pēc apģērbiem, pēc apaviem, pēc vitamīniem, pēc vīna, pēc medus un alus! Pats galvenais – satikt draugus, domubiedrus, konkurentus – visus, kas pieder Stirnubuka ciltij. Smaidi uzplaukst visur un visiem. Pašiem mazākajiem kājas jau cilājas, jo viņi skrien pirmie. Vēlāk viņiem pievienojas mazliet lielāki un spriganāki, ņiprāki un izturīgāki. Skaidrs, ka Krimuldā nekāda vieglā pastaiga nesagaida, jo kalni un pauguri te visapkārt draudzīgā bariņā. Līdzko tu vienā esi uzskrējis un domā jau elpu atvilkt, tā nākošais kalns draudzīgi šurpu  lūkojās. Diezin vai apkārt var apskriet, jājož vien atkal augšā un atkal lejā. Tomēr taciņas skrējējiem jaukas un patīkamas mudināt mudina jestri cilāt kājas. Pašās beigās vēl Kalnu karalis līču loču ved augšup Serpentīna kalnā. Ak tavu laimi – arī finišs turpat!  Atbalstītāji ar aplausiem un uzmundrinošiem saucieniem vilktin uzvelk skrējējus augšup. Pamazām vien skrējēji, kalnus pieveikuši, tiek pie īpašās Stirnubuka medaļas un spēcinošas maltītes. Kāda Stirnubuka meitene pat pamanās iziet pie vīra un izpelnās vispārēju sajūsmu. Jaunajam pārim tiek iedāvinātas skaistas kedas, ar kurām izmēģināta pirmā kopīgā distance.

Tik jauks un saulains ir Stirnubuks. Vienmēr kādā skaistā vietā, vienmēr, kur pakāpties augstu, lai skatītu savu Latviju.

Sandra