Laika reģi šo dienu teic smuku, traucam uz Milzkalni satikt Stirnubuku. Auto ripo ātri un viegli, vējiņš pūš dvesmu pa logu it liegi. Griežam, kad auto pa  ceļu līkumainu, acīm veras daudz rudens ainu. Pļavā droši ripojam iekšā, kur daudzi simti auto jau priekšā. Ceļu šo neesam braukuši velti, ātri nu ejam uz numuru telti. Kad nu esam pie kalna kā milzis, ar foto kameru šurpu nāk Ilze

Viņa mūs bildē un bildē bez gala, pārējiem visiem ir jāpaiet malā. Šodien mums visiem rokās ir nauda, uz kārumu pirkšanu jožam ar baudu. Sejā ar tikko jaušamu smīnu, pircēji nopērk vitamīnus. Kamēr mēs šitā apkārt skraidām, citi še skolniekus finišā gaida. Zaķi jau bariņā stājas uz starta, skrien tie  pa mežiem un kalniem bez kartes. Stipri un stalti, ātri un smuki, uz starta stājas Lūši un Buki. Labi, ka Cūkmens šurpu ir nācis, dabu saudzēt mūs visus viņš mācīs. Vēlāk ar pistoli gaisā viņš šāva, Vāverēm mežā aizlēkāt ļāva. Tie, kuri neskrien, var aplūkot placi un no izbrīna ieplest acis. Madara noskrien kopā ar suni, vēlāk Vāveru takās šķiļ gunis. Tā viņa izcīna medaļas zelta, divas reizes uz pjedestāla tiek celta.

Šodien ar spēkiem nevar vis jokot, trasi gājis un mērījis Šoko. Lejas un kalni, kalni un lejas, Bukiem un Lūšiem jau bālas ir sejas. Pašās beigās kā galvenā balva vēl tiek piedāvāts uzskriet kalnā.

Tomēr, kad jautātu, ko par to domā? Uz Kandavas Buku jau krāmējam somas!

Sandra Kaufmane