Kaut kur lasīju, ka maratonu kājas nenoskries, ja galvā nebūs kārtība. Un laikam jau šis teiciens izsaka par mani visu, ja skriešanu iemīlēju 11 gadus atpakaļ, tad uz pirmo maratonu varēju saņemties tikai gadu atpakaļ. Daudzi man jautāja, ko tik ilgi domāju, tad varbūt “galvā nebija kārtība” 42 kilometri… tas ir kā no Ventspils līdz Kuldīgai. Ar auto braucot liekas, ka nieks vien ir, bet noskriet – tas ir pavisam kas cits.  Pēc mana pirmā maratona, Milānas maratona nepagāja ne dažas dienas, ka jau atkal sāku rušināties internetā ar domu, kur skriet maratonu nākampavasar un ieraudzīju skrējēja bildi uz Sagrada Familia baznīcas fona, skaidrs, braucu uz Barselonu.

Pasākums nopietns un arī gatavošanās notika ļoti nopietni, bet svarīgi pieteikties sacensībām, samaksāt dalības maksu, lai nav atrunas un atkāpes. Mēs to nolēmām atvieglot pēc iespējas vairāk, tika izveidots treniņu čats, grafiks un salikts treniņu plāns. Mūsu gadījumā gatavoties ziemīgos apstākļos Latvijā maratonam ir diezgan izaicinoši, pat dažreiz smieklīgi, bet mērķis nosprausts un variantu nav.

Barselonas maratonam pieteikušies vairāk par 17 tūkstošiem cilvēku. Pūlis milzīgs. Starta drudzis ir sācies un nevaram sūdzēties par drosmes trūkumu. Atskan Merkurija un Monsaratas kopdziesma „Barselona”, mums visiem skudriņas skraida. Starta šāviens: pirmie jau „aiziet”. Pārējā daļa pamazām iekustas un uzgavilējot skatītājiem sāk savu maratonu. Trase izplānota cauri visai pilsētai, gar skaistām vietām, celtnēm un jūru. Jau mēnesi man sāp pēda, un droži zinu, ka šoreiz galvenais tikt līdz finišam. Sāku skriet ieplānotajā tempā, klāt 6km un mūsu līdzbraucēji sagaida mūs ar gavilēm un apsolījumu gaidīt 11km. Ja jūs zinātu, cik svarīgs ir savējo atbalsts, tu skrien un pieķer sevi, ka gaidi savējos trases malā, pusmaratons noskriets, un atgriežas sāpes pēdā, tātad  sākas neizbēgamā cīņa ar sevi. Neierasti silts, pat liekas, ka par karstu, ja startā bija +13 grādu, tad nu jau saproti, ka gan jau ir vēl siltāks. Bet nevar taču tā vienkārši atdot iepriekš visos mēnešos sastrādāto. Beidzot atzīme 40 kilometri un tad redzami divi torņi, pie kuriem bija starts. Barelona ir ļoti skaista, līdzjutēji atbalstoši un daudz, mūzika un grupas trases malās, ūdens un citi uzmundrinājumi ir trasē ik pēc 5 km, ik pa laikam fotogrāfē profesionāli fotogrāfi, apkārt ir svētku sajūta – tas viss padara maratonu satraucošu, priecīgu un vieglāk paveicamu.

Sajūtas ir fantastiskas un tās nevar iemūžināt. Piekusuši, bet laimīgi Lai to izjustu, jāskrien atkal. Pati galvenā doma – jebkuram cilvēkam viss ir iespējams, ja to patiesi vēlas.  Un jādara tas tikai un vienīgi savam priekam.

Nākamais maratons nav vēl zināms, bet tas būs kaut kas interesants un ar īpašu nozīmi.

 

Ilze Valerte