Esam ieradušies laicīgi, gandrīz nedēļu iepriekš. Tas bija labs lēmums, jo klimats un gaiss te pavisam citādāks. No rītiem dodamies skrējienā, pa dienu ar komandu ekskursijās. Grēks, ja jau tik tālu esam, tad ir jāredz pasaule. Diena pirms sacensībām jau bija stresaina. Sacensību dienā brokastis jau laicīgi, bet izkasāmies ne tik laicīgi. Transports uz sacensību centru ved, bet jāgaida mokoši ilgi. Ierodamies nepilnu stundu pirms starta. Ļauju darboties savam super suportam Evitai, bet tikmēr pati paguļu vēl zālītē. Dodamies pārbaudīt čipus un tad viss sākas.  

Ir forši, ir baisi, ir interesanti, ir raibi trasē. 2km nav daudz, tad nu tas sejas un dibenus 24h laikā atpazīsti jau tumsā. Satiekot komandas biedrus, uzmundrinām viens otru. Uzjautrināmies. Ultratakas live video saņemu daudz uzmundrinājumus, atbalstu vārdus un sveicienus no mājām. Viņiem tur otrā pasaules malā visgrūtāk. Skrienu savā visērtākajā tempā, jo zinu, ka tā tikšu līdz galam.

Ēšanas plāns tiek izpildīts gandrīz perfekti, līdz kāda brīdī nu nelien nekas iekšā. Meklēju jebko, kas varētu uzrunāt, lai tik dabūtu vēderā kaut ko. Ūdens gan iet iekšā kā kamielim, līdz ar to wc tiek apmeklēts bieži, trase uz vienu pusi vējaina un vēsa, kas man ļoti gāja pie sirds, bet kā pagriezies pretējā virzienā tā suta un nav ko elpot.  Kaut kā ripoju uz priekšu. Atlēti viens otru uzmundrina. 

Nu atmosfēra kā feinā ballītē. 19h man gāja feini, tad sākās lūzums, nogurums. Tad ceļi sāp, tad potītes, tad rokas un sprands. Evita dar ko var. Kaut kā skrienas uz priekšu. Tad pienāk pēdējās 3h. Skrienas jau  grūti. Tulzna uzsprāgst. Tu saproti, ka jātur noteikts temps bez atpūtas, lai sasniegtu savus 200km. Bet iet tik grūti. Līdz pēdējā stundā, tā sāk reibt galva, ka tomēr pieņemu lēmumu pāriet soļos, jo bija bail kaut kur uz asfalta noģībt. Pietika man skatu ar vemjošiem, ģībušiem, ratiņkrēslos un visādiem citādiem skrējējiem.

Pēdējais aplis-paņemu karogu un viss. Emociju maiss vaļā, asaras birst. Es eju ietinusies savas valsts karogā. Es... pārstāvu savu valsti pasaules čempionātā. Es joprojām nespēju noticēt. Tāds lepnums par sevi par mūsējiem. Lai katram gāja kā gāja, mēs visi esam zvēri!!! Dievs Svētī Latviju!!!  

Vai pēc noskrietiem teju 197km es varu teikt, ka tā bija mana spēju robeža? Nē, noteikti nē. Es vēl to meklēju! Es vēl sevi pārbaudu! 

No Taivānas Gita