Pienākusi arī mana kārta aprakstīt manus piedzīvojumus oktobra pēdējā nedēļā. Brīdinu, stāsts nebūs īss un būs arī lietas, kas varbūt nav saistītas ar skriešanu, bet papildina notikumu ķēdi. Par to kā man gāja trasē, lasiet nākamajā rakstā. Viss aizsākās ar to, ka augustā spontāni izlēmu sevi izaicināt CET un pieveikt 81km distanci (kas beigās izrādījās tikai 77km). Toreiz skrēju relaksēti un taustoties, lai saprastu, kas ir ultramaratons, jo līdz šim manā bagāžā bija tikai stirnubuki un Ventspils maratons. Kopumā skrējiens bija veiksmīgs, tikai nepareiza apavu izvēle sagādāja nepatīkamas sajūtas, kā rezultātā nepārtraukta pēdu tirpšana jau no ~10km, „pazaudēts” labās kājas īkšķa nags, sāpošas pēdas un iekaisuši ahili. Bez grūtībām izcīnīju 2.vietu. Pēc skriešanas ne dienu nesāpēja neviens muskulis un pēc nedēļas biju spējīga izskriet PR 10km distancē Skrien Latvija Kuldīgas posmā.

Nepagāja ilgs laiks, zvana Matīss Vecvagaris, piedāvā startēt Latvijas izlases sastāvā  treila Pasaules Čempionātā Portugālē. Ilgi nedomājot, piekrītu... kad tad, ja ne tagad? Sezona man diezgan veiksmīga, viss svarīgais Latvijas skriešanas seriālos būs izdarīts. Ja nu citreiz tāda iespēja nebūs? JĀBRAUC!!! Sarunāju darbā atvaļinājumu, samaksāju par izdevumiem – atpakaļceļa vairs nav. Zinu, būs grūti, bet par to nedomāju, neiedziļinos ne trases niansēs, ne citos sīkumos...aizbraukšu, sākšu skriet un tad jau redzēs kā būs...

Bet nedēļu pirms PČ vēl Beverīnas pilskalna SB...ar ko arī uzsākas mans ceļojums uz Portugāli... Pēdējā nedēļa mājās paiet diezgan stresaina, darbs, pārvākšanās uz citu dzīvokli, 2 somu krāmēšana...viena Stirnubukam, otra ceļojumam Rīga – Londona – Porto – Brisele – Rīga. Piektdienas vakars, pēc darba braucam uz Valmieru, tiekam līdz Jūrmalai, saņemu ziņu, ka manai mašīnai (Ventspilī) ieslēdzies pagrieziena rādītājs, deg viens lukturis...tas nozīmē vienu – aķītis būs tukš, mašīnu vaļā nevarēs dabūt, būs lieka krāmēšanās un izdevumi... Tālāk jau pats skrējiens, ārā auksti kā ziemeļpolā, nevaru sasildīties, tā kā esmu nolēmusi skriet atvieglotā režīmā, saģērbjos diezgan silti...kas, protams, sagādā nelielu diskomfortu, bet pie sevis nodomāju, būšu norūdījusies karstumam, kas būs sagaidāms Portugālē Nolemju nedzīties pakaļ Kristīnei Kuzņecovai, bet maksimāli izlikties sprinta etapā. To arī izdarīju un sprinta etapa laikā panācu Kristīni, tālāk ceļu turpinājām kopā, nedaudz turējos aiz muguras, lai viņa regulē tempu. Likās, ka Kristīnei pasmagi skrienas, man šis temps pilnībā apmierināja, un daudzie, lēnāk skrienošie dalībnieki no citām distancēm , uz šaurajām gaujas takām, izdarīja man lāča pakalpojumu – vēl vairāk piebremzējot skrējienu. Pēc pēdējā kāpuma Baiļu slēpošanas kalnā izlemju paātrināties un aizmūku no Kristīnes. Beigās iznākums labāks, kā biju cerējusi, sasniegta max.punktu summa ko posmā var iegūt. Uzvara trasē un sprinta etapā! Pēc atgadījuma ar mašīnu atkal esmu uz pozitīvas nots

Svētdien lidoju uz Londonu. Ar koferi viss kārtībā, pēc izmēriem der, par smagu nav...atviegloti uzelpoju. Londonas Lidostā nopērku vilciena biļeti uz Londonas centru un atpakaļ. Norēķinos ar maksājuma karti, viss kārtībā...bet tad saprotu, ka man vajadzēs arī nedaudz skaidras naudas (Angļu mārciņas), ieraugu free currency exchange automātu, ielieku karti, ievadu summu, saprotu, nē tik daudz man nevajadzēs un spiežu CANCEL. Rezultātā automāts „apēda” manu karti un palieku gan bez bankas kartes, gan bez Angļu mārciņām...pirmajā brīdī – šoks, neliels izmisums. Atkal esmu uz negatīvā viļņa. Labi, ka ir līdzi arī skaidra nauda. Aizbraucu līdz Londonas centram un samainu naudu uz mārciņām. Dodos pirkt metro biļeti, bet viens automāts pieņem tikai bankas kartes, otrs tikai monētas (kuras man nav), automāts, kas pieņem banknotes – out of order. Nolamājos un dodos uz kādu veikalu pirkt kādu nieku, lai samainītu naudu... Pārgurusi, bet beigās nonāku līdz mammai. Nākamajā dienā nolemju izkustināt kājas, izeju vieglā treniņā pa Londonas Hyde parku...saprotu, pa Londonas centru skriet man nepatīk...cilvēku masas mani uzvelk...laikam esmu palikusi veca Vakarā izklaides programma – Mamma Mia mūzikla apmeklējums...super, esmu pozitīvi uzlādēta – vismaz kautkas man Londonā patīk! Nākamajā dienā paredzēta adatu terapijas procedūra...nolemju pamēģināt, zinu, ka austrumu medicīna dara visādus brīnumus, varbūt sakārtos visas manas domas un visādas čakras tā, lai varu labi noskriet Portugālē Adatu terapijas noslēgumā vēl masāža ar palielām „bankām” (nu tādas ko krievu laikā lika uz muguras, ja bija klepus). Sajūta interesanta – pielipina, plēš nost, lipina citur...tad dažas uz saspringtiem muskuļu punktiem atstāja uz ilgāku laiku...rezultātā pamatīgi zilumi uz pleciem, bet sajūtas super! Ticu, ka tas man palīdzēs trasē

Dodos uz lidostu, atkal neliels satraukums, jo koferis palicis pilnāks un smagāks (mamma šo to atdeva un sapirka)... Gaidu lidmašīnu, mans reiss kavējas vairāk kā par pus stundu, kas rada atkal lieku stresu... Zinu, ka 5 min.pirms manis Porto ielido latviešu grupiņa, teicu, lai mani sagaida, lai varam kopā doties uz Bragu, negribas palikt vienai...bet nu 5 minūtes pārvērtušās jau par 40 minūtēm...nodomāju, ka nāksies vienai tikt ar visu nezināmo galā...

Ielidoju Porto, eju ārā no lidostas, bažīgi skatos apkārt...kur nez mūsējie? vai jau paspējuši aizbraukt uz Bragu, vai vēl gaida autobusu? Dzirdu – vairākkārt kāds sauc manu vārdu, apjūku, jo neizklausās pēc latviešiem. Paskatos, stāv 2 vīri vestītēs un lentītēs ap kaklu kautkāda kartiņa karājas. Pieeju klāt, viens uzreiz sāk stāstīt, ka ir no sacensību organizētājiem, saka, ka komandas biedri jau ieradušies un ka gaida autobusu, paņem mani gandrīz aiz rokas un aizved pie pārējiem latviešiem esmu pārsteigta par labo organizāciju no sacensību rīkotāju puses...tālāk viss kā pa sviestu...kopā ar daļu no izlases biedriem braucam uz Bragu, knapi izkāpuši no autobusa, paņēmuši koferus, klāt jau nākamie STAFF puiši, saka, lai kāpjam busiņā, ved mūs uz viesnīcu, kur notiek sacensību dalībnieku akreditācija. Viss norit gludi, mums piedāvā pasteigties, ja gribam paspēt uz autobusu, kas ved ekskursijā uz nacionālo parku Peneda-Geres, bet mēs prasam vai varam paspēt uz pusdienām...visi izsalkuši, dodam priekšroku ēšanai Un, jāpiebilst, ka vieta šeit neaprakstāmi skaista, galvenie Bragas apskates punkti ir tieši te... Pēc pusdienām mūs aizved uz mūsu viesnīcu, kas ir nedaudz augstāk kalnā... Nedaudz atpūšamies un pēc laiciņa visi satiekamies ārā uz kopīgu treniņu...baidos, ka netikšu līdzi puišiem, bet neviens neforsē un visi kopīgi noskrienam gandrīz 10km...neiztikām bez asinīm...asie ērkšķu krūmi dažu labu saskrāpēja līdz asinīm (mani tai skaitā). Pēc treniņa ātra duša un jāsteidzas uz vakariņām, autobuss kavējas, mēs jau sākam satraukties, ka par mums aizmirsuši, viesnīcas personāls sazinās ar sacensību organizatoriem, atsūta autobusu pēc mums...tiekam vakariņās un sarunājam ēdienu līdzņemšanai, jo vairākiem latviešiem ceļojums līdz Porto bija daudz stresaināks un ierašanās Bragā dikti vēlu. Esam komanda, jāparūpējās arī par pārējiem!

Nākamajā rītā pie brokastu galda jau tiekamies pilnā sastāvā. Marta sagādājusi patīkamu pārsteigumu un no LVS ir atvedusi visiem parādes tērpus...visiem ir garais treniņtērps un T-krekliņš. Super! Beidzot arī uz pārējo izlašu fona mēs izskatāmies kā VALSTS IZLASE! Pēc brokastīm nočammājamies un kopā ar Viviānu kā pēdējās izejam treniņā, diena karsta, kājas pēc iepriekšējās dienas nedaudz piedzinušās, skrienas pasmagi. Laika līdz pusdienām nav daudz, tāpēc sanāk nepilni 5km...Saprotu, ka vairāk arī nevajag... Šodien pēc pusdienām iespēja braukt ekskursijā uz Bragas centru, visi nolemjam šo iespēju izmantot, jo pilsētā ir arī sacensību expo, kur dažādi tirgotāji vēl tirgo treila ekipējumu... Nobažījusies par savu ūdensnecaurlaidīgo jaku, ka viņa neatbilst standartiem, paņemu līdz tā pavairāk naudas, lai nopirktu jaunu jaku...tomēr bail, ka ekipējuma pārbaudē mani varētu diskvalificēt. Atrodu jaku, kura atbilst standartiem, kura ir salīdzinoši viegla un neaizņem daudz vietas, un kura nemaksā teju 200EUR, bet gan tikai 108EUR Nu jūtos pārliecināta, ka viss obligātais ekipējums man ir. Izstaigājam Bragas vecpilsētu, pilsētiņa skaista, neliela, bet karstums +26* mūs nokausē.

Piektdiena – diena pirms skrējiena. Rīts man iesākās dramatiski, iepriekšējā dienā biju dzērusi par maz kafijas un no rīta asinsspiediens nokrīt tik zemu, ka galva plīst pušu, slikta dūša un drebulis, kautkā tieku līdz brokastīm, izdzeru 3 tasītes gardo portugāļu kafiju un atdzīvojos. Pēctam neliels, viegls treniņš kopā ar Viviānu un Lindu, mums pievienojas Brazīļu vīri. Treniņš uz pozitīvas nots...pašsajūta labāka un skrienas arī daudz labāk kā iepriekšējā dienā. Pēc treniņa jau visi sapucējas izlases formās, braucam pusdienās (pēc kurām izdzeru krietni lielāku kafijas daudzumu) un pēctam atkal uz pilsētu, bet šoreiz jau uz atklāšanas parādi. Organizatori solīja, ka nebūs gara, bet mūsuprāt viss ievelkas, pēctam ved mūs uz vakariņām, bet esam gandrīz stundu par agru, varētu šo laiku izmantot lietderīgi krāmējot somu un visu nepieciešamo skrējienam, bet uz viesnīcu mūs neviens neved. Nākas nīkt un gaidīt turpat...Parādās stress, ka nespēšu laicīgi ieiet gulēt... Sakrāmēju somu, pielieku nummurus, sagatavoju skriešanas formu. Nolemju, ka jāsapin arī mati, lai netraucē un lai no rīta nav pat jāķemmē... Neatceros cikos tieši, bet laikam bija jau pāri 11 kad tiku gulēt...stresiņš un visādas domas šaudās pa galvu, protams, nevaru aizmigt... Zinu, ka puiši pētījuši trases nianses, rēķinājuši kad, ko un cik bieži ēst, utt... Man sāk pārņemt bailes, ka es neesmu pienācīgi sagatavojusies, neesmu neko izpētījusi un saplānojusi, pat neesmu rēķinājusi cik daudz želejas vajag...un vai vispār pietiks ar to, kas man paņemts līdzi...bet kautkā aizmiegu...

 

Turpinājums sekos!