Cilvēka dzīve nudien ir raiba kā dzeņa vēders, vakarā tu aizej gulēt kā parasts ierindas pilsonis, bet no rīta mosties kā brīvprātīgais skrējienam Rīga-Valmiera. Tātad-pēc modinātāja zvana pulksten 3.30 no rīta malkoju kafiju un gatavojos vienam skaistam piedzīvojumam. 4.30 esmu ceļā uz skrējiena  kontrolpunktu Nr.6, kas atrodas Stalbē, 77km no starta vietas.

Piķis un zēvele! Agri modušies un čakli rosās arī ceļa remonta strādnieki. Tieši šajā posmā viņi ieplānojuši remonta darbus. Asfalta ieklājējs, ceļa rullis, kravas automašīnas izvietoti ceļa malā un ir gatavi darbam. Tas nozīmē, ka skrējējus karstums svelmēs ne tikai no saules, bet arī no svaigi uzlietās asfalta kārtas. Braši puiši uzslej mums, trim dāmām, nojumi, kurā rūpēsimies par skrējēju labsajūtu. Olīvas, marinēti gurķi, siers, desa, čipsi, apelsīni, banāni, arbūzs, želejas konfektes, rozīnes, sāls, koka-kola, ledus tēja, Isostar dzēriens, buljons un… ūdens, ūdens, ūdens. Ļoti daudz ūdens, jo diena solās būt karsta un tas būs glābiņš daudziem. Atsevišķi novietojam skrējēju sarūpētos pārtikas, dzērienu un enerģijas krājumus tieši šim posmam. Izvietojam banneri ar informāciju par kontrolpunktiem, pieslēdzam elektrībai laika ņemšanas ierīci, saslēdzamies ar skrējiena WhatsApp grupu un darbs var sākties. Ap pulksten 5:30 parādās ziņas par pirmajiem, kuri izstājušies, bet 5:50 līderis un vēlāk arī skrējiena uzvarētājs Toms Komass ir Stalbē, kur īpaši nepiestāj, bet mundri aizskrien tālāk. Līderiem ir savas atbalsta grupas, kas sagaida savējos, aprūpē, atsvaidzina viņus un pēcāk brauc uz nākošos kontrolpunktu. Ceļa remontētāji aizrāda, ka automašīnas šosejas malā nedrīkst atstāt, tās jāiebrauc laukumā pie benzīntanka, bet pulksten 7.03 sieviešu līdere Vita Devjatņikova ierodas Stalbē. Saule ceļas augstāk un sāk sildīt vairāk. Darba arī kļūst vairāk, jo skrējēji seko cits citam, mēs naski uzpildām viņu pudeles, sistēmas, rezervuārus, aprunājamies un uzmundrinām. Oho! Lūk arī mūsējais, Dzintars Petrovs!

Ierodas pulksten 8:12. Izskatās noraizējies, jo kādu brīdi juties slikti. Pēc īsa atelpas brīža, viņš turpina ceļu, jo līdz Valmierai vēl 29,9km, līdz nākošajam kontrolpunktam, kurā nodrošināta tikai dzeršana vēl 7,4km.Viņš finišē gluži pieklājīgi ar rezultātu 12:36,02. Skrējēji turpina skriet un soļot, saule turpina piemest grādus gaisa temperatūrai. Dažiem nepieciešams atpūsties ēnā, daži pārmaina zeķes, citiem krājumos ir maiņas apavi. Skrējēju vidū ļoti iecienīta uzkoda ir arbūzs ar sāli. Pulksten 10:22 klāt ir Agris Dundurs.

Nopietns un saguris. Uzkrājis spēkus viņš turpina ceļu. Šoreiz viņš distanci nepabeidz, bet pieveic 85km ar lielu apņēmību skriet arī nākošajā gadā. Lieliski! Mūsu komandai pievienojas personāls, kas aprūpē skrējēju uzberztās tulznas, palīdz atslābināt kāju muskuļus ar atvēsinošu aerosolu, veic muskuļu masāžu, saliek ledus gabaliņus zem skrējēju cepurītēm, aiz krekla un visur, kur vien tāds ledus gabals kādu laiku var turēties. Vienā no posmiem vietējos veikalos ledus ir izbeidzies, tad nu atsevišķi skrējēji tika apgādāti ar saldētiem ķiršiem. Papildus pārtikai un dzērieniem uzmundrinām, motivējam, paslavējam un novēlam visiem tikt līdz Sīmaņa baznīcas kliņķim. Pulksten 11:43 ierodas smaidīgas un stilīgas meitenes –Anita Gavare un Olena Fomenko.

Viņas ēd, dzer un priecīgi uzdejo, it kā būtu devušās nelielā sestdienas pastaigā, bet patiesībā abas pieveiks 107km pēc 17:53:35 stundām. Fantastiski, ja ir tādi ceļa biedres, kas ne tikai pašas līksmi pieņem izaicinājumus, bet uzlabo noskaņojumu arī citiem skrējiena dalībniekiem.

Diena ir patiesi karsta, želeju konfektes salipušas saldā masā, siers kūst, skrējēji vēlas ūdeni uzliet ne tikai uz galvas, bet arī tajā mērcē kājas. Atbalstītāju grupās, kas atbraukuši sagaidīt savējos ir gan vecāki, gan dzīvesbiedri, gan bērni, daži nesen dzimuši. Ik pa laikam kāds izstājas, jo saprot, ka šoreiz vēl nebūs pa spēkam. Tomēr ikviens, kurš uzdrošinājās cīnīties ar sevi, ar saules un asfalta karstumu, ir apbrīnas vērts un pelnījis uzslavu par drosmi un apņēmību.

Pēc visa piedzīvotā šodien esmu guvusi milzum daudz iespaidu un pozitīvu emociju un, šķiet, ka ūdens Gaujā nočūkst, kad tajā iegremdējos līdz kaklam.

 

Sandra Kaufmane